Šo laika periodu Rietumu un Austrumu attiecībās varētu dēvēt par Kolonizācijas posmu.
Austrumu valstis lielo ģeogrāfisko atklājumu sākumā bija pietiekami spēcīgas, lai eiropieši tās nespētu ietekmēt. Dažas Austrumu valstis pat aizliedza eiropiešu tirgotājiem ierasties savā zemē, piemēram, Japāna 1635. gadā un Ķīna 1683. gadā.
Situācija mainījās 19. gadsimtā. Eiropas valstīs notika rūpnieciskais apvērsums.
Rūpnieciskais apvērsums jeb rūpnieciskā revolūcija ir pāreja uz ekonomiku, kas balstīta uz mašīnu un mehānismu pielietošanu masveida ražošanā. Rietumos tika radītas dažādas tehnoloģijas, kas pārspēja Austrumus. Kā piemēru varētu minēt tvaika mašīnu jeb tvaika dzinēju, kuru izmantoja rūpniecībā, transporta jomā - dzelzceļu, tvaika lokomotīvi, jūras kuģi ar tvaika dzinēju.
Attēlā - tvaika dzinējs.
"Līdz 1858. gadam briti pakļāva visu Indiju. Ķīna pēc Opija kariem bija spiesta atvērt savas ostas." [1] Opija kari - Lielbritānijas un Ķīnas konflikts, kura mērķis - aizsargāt Lielbritānijas tirdzniecības intereses Ķīnā, tās tirdzniecības paplašināšana. Lielbritānija bija ieinteresēta Ķīnā ievest un pārdot opiju, savukārt Ķīna to nevēlējās pieļaut. Izcēlās konflikts, kuru dēvē par Opija kariem (Pirmais Opija karš ilga no 1839. gada līdz 1842. gadam, Otrais Opija karš ilga no 1856. gada līdz 1860. gadam).
Ķīna "līdz 1895. gadam tika sadalīta Rietumu valstu ietekmes zonās. Rietumu valstu varā nonāca arī Indoķīna, Persija, Afganistāna." [1]
Attēlā - valstis un to kolonijas, 1898. gads.
Japānai izdevās izvairīties no kolonizēšanas. Japāņi saprata, ka eiropiešu tehnoloģijas ir pārākas. 1868. gadā sākās reformu laikmets jeb Meidzi laikmets.
Pārmaiņas notika imperatora Meidzi (1852-1912) valdīšanas laikā. Reformas tika veiktas laika posmā no 1868. gada līdz 1912. gadam.
Attēlā - imperators Meidzi.
Šīs reformas Japānu pārvērta no agrāras valsts par vienu no 20. gadsimta sākuma modernākajām valstīm pasaulē. Šajā laika posmā tika mainīts japāņu tradicionālais dzīvesveids, paātrināta Rietumu sasniegumu ieviešana Japānas ikdienā. Straujā valsts modernizācija un industrializācija veicināja saražotās produkcijas pieaugumu, infrastruktūras paplašināšanos. Tika uzceltas kuģubūvētavas, metāllietuves, vērptuves, kas pēcāk tika pārdotas uzņēmējiem, kuri spēja veiksmīgi tirgoties ar saražoto produkciju. Rietumu tehnoloģijas tika gudri izmantotas, lai saražotu produkciju, kuru varēja pārdot starptautiskajā tirgū par zemāku cenu. Industrializācija savukārt veicināja dzelzceļa tīkla attīstību, komunikāciju modernizāciju.
Industriālās zonas strauji paplašinājās, notika cilvēku masveida migrācija no laukiem uz pilsētām. Jāakcentē fakts, ka japāņi neielaida savā zemē ārzemju speciālistus, bet sūtīja savus iedzīvotājus mācīties uz Rietumu valstīm, tādējādi nodrošinot sev neatkarību.
Japāņu sasniegumi ietekmēja arī citas Austrumu valstis sāka reformas, kas izpaudās kā Rietumu tradīciju un tehnoloģiju ieviešana. Lielākoties to izdevās paveikt pašu valsts iedzīvotājiem, kuri izglītību bija ieguvuši Rietumos.
Ķīnā reformas sāka divas reizes. Pirmajā reizē tās vēlējās uzsākt imperators Guandžo (1871-1908), bet tas neizdevās, jo galms pretojās pārmaiņām, viņš tika gāzts no troņa. Pārmaiņas izdevās ieviest Suņa Jatsena (1866-1925) vadībā (viņš bija ieguvis izglītību ASV); tika gāzts imperators, nodibināta republika. Jatsenu Ķīnā dēvē par Nācijas tēvu, demokrātiskās revolūcijas priekšteci.
Attēlā - Suņa Jatsena mauzolejs, 2011. gads.
Indijā pārmaiņu kustību uzsāka Mohandass Karamčands Gandijs (1869-1948), kurš izglītību bija ieguvis Lielbritānijā.
Gandijs bija Indijas politiskais un garīgais līderis, neatkarības kustības vadītājs. Izmantojot nevardarbīgas pretošanās metodes (nesadarbošanās ar koloniālās varas iestādēm, importēto preču boikots), viņš sniedza Indijai neatkarību. Arī Gandiju Indijā dēvē par Nācijas tēvu.
Musulmaņu zemēs sākās atdzimšanas kustība "al Nahda", kuru aizsāka Rifa al Tatavi (1801-1873), ēģiptietis, kurš bija mācījies Francijā.
Tatavi bija rakstnieks, skolotājs, tulkotājs, Ēģiptes vēstures pētnieks. 1831. gadā, atgriežoties no studijām Eiropā, Tatavi kļuva par vienu no cilvēkiem, kuri veicināja Ēģiptes izglītības un infrastruktūras modernizāciju. 1835. gadā viņš nodibināja Valodu skolu, spēcīgi ietekmēja zinātnes, jurisprudences, literatūras un eģiptoloģijas attīstību. Tatavi un viņa skolnieki pārtulkoja aptuveni 2000 eiropiešu literātu darbus arābu valodā. Viņa darbības rezultātā Ēģiptē tika strauji ieviestas Rietumu tehnoloģijas. Pārmaiņas valstī veicināja arī Ēģiptes atdalīšanos no Osmaņu impērijas.
Savukārt Osmaņu impērijā sākās jauno turku kustība. Tās dalībnieks Mustafa Kemals (1881-1938) 1923. gadā izveidoja Turcijas Republiku, kļūstot par Turcijas pirmo prezidentu. Viņu dēvē arī par Mustafa Kemalu Ataturku. Uzvārda otrā daļa nozīmē "turku tēvs", tā tika piešķirta 1934. gadā.
Kemals Ataturks uzsāka virkni reformu politikas, ekonomikas un kultūras jomā. Viņš vēlējās pārveidot bijušo Osmaņu impērijas daļu par modernu un laicīgu valsti. Tika uzbūvētas tūkstošiem skolu, par pamatizglītību nevajadzēja maksāt, tā bija obligāta. Sievietēm tika piešķirtas gan civilas, gan politiskas tiesības. Tika pārskatīta zemnieku nodokļu sistēma. Ieviesa latīņu alfabētu, starptautiskās mērvienības, laika skaitīšanu pēc Gregora kalendāra, ierobežoja tradicionālā turku apģērba lietošanu.
Šajā laika periodā interese par Austrumu kultūru tikai pieauga. Eiropas mākslas veikalos varēja iegādāties visdažādākos Austrumu mākslas priekšmetus, Rietumu mākslinieki un arhitekti savos darbos bieži vien izmantoja Austrumu motīvus.
Attēlā - Džeimss Maknīls Vistlers, interjers japāņu stilā "Pāvu istaba" (1877).
Papildinformācija: