Šo laika periodu varētu nodēvēt par Līdzsvara posmu Austrumu un Rietumu kultūru attiecībās. Savukārt Austrumu valstu savstarpējo attiecību jomā to varētu dēvēt par Konfliktu posmu.
Pēc Pirmā pasaules kara Austrumu valstis atbrīvojās no koloniālās atkarības, kļūstot par līdztiesīgām Rietumu partnerēm.
Tuvajos Austrumos visas arābu valstis ieguva neatkarību. Šie procesi aizsākās 20. gadsimta 30. gados, kad no arābu zemēm tika izvesti britu un franču karaspēki, vara tika atdota vietējiem valdniekiem.
Taču vienlaicīgi ar valstu neatkarības iegūšanu Tuvajos Austrumos veidojās jaunas konfliktu zonas - Palestīnā un kurdu zemēs.
Mūsdienās Palestīna sadalīta starp vairākām valstīm - Izraēlu, Jordāniju, Sīriju, Libānu un Palestīnas autonomiju.
Kamēr Palestīna atradās britu pakļautībā, ebrejiem tika ļauts veidot apmetnes savā senču zemē, 1948. gadā dibinot savu valsti - Izraēlu. 1948. gada 14.maijā Telavivā (pilsētā, kuru 1909. gadā dibināja ebreju kopiena; otra lielākā pilsēta Izraēlā) tika publiski pasludināta Izraēlas Neatkarības deklarācija. Deklarācijā tika pieminēta jaunās valsts saistība ar Bībeles laika ebreju valsti, diasporas ebreju sapni par ebreju valsts atjaunošanu.
Attēlā - Palestīna 1922. gadā.
Pret šo jauno valsti arābi bija naidīgi noskaņoti, jo šī valsts tika izveidota arābu apdzīvotajās teritorijās, izspiežot no tās pamatiedzīvotājus. Arābi Izraēlas izveidošanu savā ziņā uztvēra kā jaunu krusta karu, jo daudzi šajā valstī iebraukušie ebreji bija eiropieši. Aizsākās arābu un Izraēlas konflikts, kas nav rimis arī mūsdienās.
Viens no konfliktiem - Izraēlas neatkarības karš, kas ilga no 1948. gada 15. maija līdz 1949. gada 20. jūlijam. Šajā karā tika iesaistītas vairākas valstis - Izraēla, Sīrija, Jordānija, Libāna, Ēģipte, Irāka, Saūdu Arābija. Cēlonis - saskaņā ar 1947. gada 29. novembra ANO rezolūciju Lielbritānijas mandātteritorijā Palestīnā tika paredzēts izveidot divas valstis, teritoriju sadalot starp palestīniešiem un ebrejiem; nedz palestīnieši, nedz ebreji nepiekrita paredzētajam teritorijas sadalījumam; pārējās valstis nevēlējās vēl vienas jaunas valsts izveidi, bet bija nolēmušas paplašināt savu valstu teritorijas pēc britu aiziešanas.
Attēlā - Izraēla 1949. gadā.
Kara rezultātā Palestīnai paredzēto teritoriju savstarpēji sadalīja Jordānija, Ēģipte un Sīrija. Izraēla savukārt pasludināja par savām visas iekarotās teritorijas dienvidos, Rietumjeruzalemi, Nāves jūras piekrasti, iekarotās teritorijas ziemeļos. Palestīnieši bija spiesti atstāt savas zemes un doties bēgļu gaitās.
Kurdi ir irāņu tauta (irāņu tauta - etniskās grupas, kuras runā irāņu valodās), kura galvenokārt apdzīvo teritoriju, dēvētu par Kurdistānu. Kurdi dzīvo Turcijas dienvidaustrumos (Ziemeļu Kurdistānā), Irānas rietumos (Austrumu Kurdistānā), Irākas ziemeļos (Dienvidu Kurdistānā) un Sīrijas ziemeļos (Rietumu Kurdistānā).
Attēlā - kurdu apdzīvotās teritorijas 1992. gadā.
Kurdi ir pasaulē lielākā tauta (aptuveni 40 miljonu cilvēku), kurai nav savas valsts. Osmaņu impērijai sabrūkot, Rietumu valstis vēlējās izveidot kurdu valsti, taču pret to iebilda Turcija un Irāka. Mūsdienās kurdi Irākā ir guvuši zināmu autonomiju, tomēr kurdu separātisti turpina cīņu par savu valsti.
Tuvo Austrumu pasaulē liela nozīme ir Arābijas pussalā esošajām valstīm - Bahreinai, Kuveitai, Omānai, Katarai, Saūda Arābijai, Jordānijai, Apvienotajiem Arābu Emirātiem, Jemenai. Šī reģiona valstis (izņemot Jemenu un Jordāniju) pieder pie pasaules bagātākajām valstīm. Šo valstu valdnieki kļuvuši par pasaulē bagātākajiem cilvēkiem, pārdodot naftu, kas tiek iegūta šajā reģionā. Šo valstu sabiedrībās, kur valda tradicionālās musulmaņu attiecības, tiek izmantoti augstākie tehnoloģiskie sasniegumi.
Attēlā - Burj Khalifa tornis, Dubaja, Apvienotie Arābu Emirāti. Tornis atklāts 2010. gadā, tā kopējais augstums - 829.8 metri. Šī celtne tiek uzskatīta par pasaulē augstāko ēku.
Tāpat kā Tuvajos Austrumos, konflikta rajons izveidojies arī Vidējos Austrumos. Konflikts aizsākās ar lielvalstu neveiksmīgu politiku Irānā un Afganistānā, vēlāk konfliktā iesaistījās arī Irāka.
Pēc Lielbritānijas un PSRS iebrukuma Irānā 1941. gadā pie varas nāca Mohammads Rezā šahs Pehlevī (1919-1980), kurš bija Irānas šahs laika posmā no 1941. gada līdz 1979. gadam. Pehlevī veica virkni reformu, centās ieviest valstī rietumnieciskas tradīcijas, piemēram, sieviešu līdztiesību. Viņa reformas izsauca sabiedrības neapmierinātību. "Irānas šiīti" (šiītisms - islāma virziens, balstīts uz Korānu; šiīti uzskata, ka viņu garīgajam līderim jābūt kādam no Muhameda pēctečiem; par pirmo šiītu līderi kļuva ceturtais kalifs Alī (600-661) - Muhameda znots) "nepieņēma Pehlevī dinastijas šahu iesāktās reformas. 1979. gadā šahu gāza, un Irānā izveidojās islāma republika, kurā likumi tiek pieņemti tikai tad, ja tiem piekrīt augstākie musulmaņu garīdznieki." [1]
"Afganistānā reformu piekritēji gāza vietējo padišahu, bet 1978. gadā ar PSRS atbalstu varu te sagrāba komunistiski orientēta partija. Tas izraisīja pilsoņu karu, kura rezultātā 1996. gadā varu ieguva islāma fundamentālistu partija "Taliban"." [1]
Musulmaņu pasaulē Rietumnieku iejaukšanās Irānas un Afganistānas jautājumos izraisīja lielus protestus.
Arī Tālajos Austrumos notika pārmaiņas.
Japāņi pēc Otrā pasaules kara veica lielu izrāvienu, apvienojot Austrumu darba tradīcijas ar augstām tehnoloģijām. Japāna ne tikai panāca Rietumu valstis savā attīstībā, bet pat apsteidza pasaules motociklu, tankkuģu un sadzīves elektronikas ražotājus.
Japānā ir spēcīgas darba tradīcijas. Viena no tām - darba līgums uz mūžu. Tas nozīmē, ka darba devējs apņemas visu mūžu nodrošināt darba ņēmēju ar darbu, rūpēties par viņa ģimenes iztiku, savukārt darba ņēmējs apņemas uzticīgi strādāt. No vienas puses - tas garantē darbu un regulārus ienākumus, bet no otras puses - darba ņēmējam nav iespēju diskutēt par algas lieluma izmaiņām, jāstrādā tik stundas, cik darba devējam tas ir nepieciešams (reizēm pat tās var būt 60 darba stundas nedēļā). Garās darba stundas mijas ar īsiem pārtraukumiem, kad strādnieki kopā vingro vai relaksējas īpaši tam domātās telpās.
Tomēr saspringtais darba ritms ir cēlonis augstai strādnieku mirstībai no pārstrādāšanās, ko dēvē par karoši (lielākoties šo pēkšņo nāvi izraisa insults vai infarkts uz palielināta stresa fona).
Bieži vien Japānas sabiedrībā vērojama aina, kad cilvēks darba vietā, pa ceļam uz darbu vai no darba ir iesnaudies. To dēvē par inemuri. Sabiedrībā šādu parādību nenosoda, jo tā demonstrē, ka cilvēks ļoti daudz strādā, mājās neizdodas veltīt pietiekami daudz laika miegam, viņš ir noguris. Izņēmums - padotais nedrīkst gulēt, ja to redz viņa darba devējs.
Japānas panākumus par paraugu ņēma arī citas Tālo Austrumu valstis, piemēram, Dienvidkoreja, Honkonga.
Mūsdienās Tālie Austrumi ir nozīmīgākā pasaules ražotne.
Mūsdienās Tālie Austrumi ir nozīmīgākā pasaules ražotne.
Papildinformācija: