Amadeo Avogadro 1776.09.VIII - 1856.09.VII
Dzimis 1776. gadā 9. augustā Turīnā. Turpinot ģimenes tradīcijas, ieguvis juridisko izglītību Turīnas Universitātē (1792). Matemātiku, fiziku un ķīmiju apgūst pašmācības ceļā (1800), pie kam tādā līmenī, lai varētu pasniegt šīs zinātnes universitātē. Avogadro izstrādāja metodi, lai noteiktu molekulu un atomu masu. Avogadro noteica atomu skaitu molekulā arī dažām tādām vielām, kurām pirms tam tas bija noteikts nepareizi (piemēram, ūdenim, skābeklim, slāpeklim, slāpekļa oksīdiem u.c.). Avogadro bija pirmais, kurš pamanīja līdzīgas sakarības starp slāpekļa, fosfora, arsēna antimona īpašībām. Vēlāk šie elementi tika apvienoti 5A grupā elementu periodiskās sistēmas tabulā. 1811. gadā aprēķināja kampara molmasu, mērot tā tvaiku blīvumu 210 ºC temperatūrā un 1 atm spiedienā. Kampara tvaiku blīvums šādos apstākļos bija 3,84 +/-0,03 g/L.
Tomēr nozīmīgākie Avogadro darbi ir saistīti ar molekulāro fiziku. Līdz 1846. gadam viņš ar lielu interesi pētīja elektroķīmijas problēmas, galveno uzmanību pievēršot sakarību meklēšanai starp ķīmiskajām un elektroķīmiskajām parādībām. Tas palīdzēja viņam radīt savdabīgu elektroķīmisko teoriju.
Jenss Jākobs Bercēliuss 1779.20.VIII - 1848.07.VIII
Jenss Jākobs Bercēliuss (Jöns Jakob Berzelius) zviedru ķīmiķis un mediķis. Mācījies Upsalas Universitātē, saņēmis medicīnas doktora grādu (1804), bijis Stokholmas Medicīnas augstskolas profesors (no 1807. g.), Zviedrijas zinātņu akadēmijas loceklis, vēlāk tās prezidents (no 1810. g.) Ieviesis mūsdienās pazīstamo ķīmisko elementu simbolus, noteicis atommasas 45 elementiem un sastādījis relatīvo atommasu tabulu (1814). Ieviesis terminu "organiskā ķīmija" (1806. g), noteicis tādu vielu kā etiķskābes, dzintarskābes, vīnskābes formulas (1815); atklājis vairākus ķīmiskos elementus (selēnu, toriju, cēriju), pirmo reizi brīvā veidā izdalījis silīciju, titānu, tantālu, cirkoniju.
Džeimss Čedviks 1891.20.X - 1974.24.VII
Džeimss Čedviks (James Chadwick) angļu fiziķis. Studējis Mančesteras un Kembridžas universitātēs. 1913. gadā devās uz Vāciju, kur strādāja Berlīnes Tehniskajā universitātē pie Hansa Geigera. Pirmā pasaules kara laikā tika ieslodzīts Rūlēbenes karagūstekņu nometnē pie Berlīnes, kur viņam bija iespēja veikt zinātniskus eksperimentus. No 1923. līdz 1935. gadam strādāja Kembridžas Universitātē, kur 1932. gadā atklāja neitronu, par šo atklājumu 1935. g. saņemot Nobela prēmiju. No 1935. līdz 1948. gadam strādāja Liverpūles universitātē. Otrā pasaules kara laikā piedalījās atombumbas radīšanā jeb t.s. Manhetenas projektā.
Džons Daltons 1766.07.IX - 1844.27.VII
Džons Daltons (John Dalton) angļu ķīmiķis, fiziķis, atomu teorijas pamatlicējs. Atklājis gāzu spiediena likumu (1801), termiskās izplešanās likumu (1802), šķīdības likumu (1803) un vienkāršo attiecību likumu (1803), kas nosaukti viņa vārdā. Daltons bija pirmais jauno laiku zinātnieks, kurš izteica domu, ka dažādu elementu atomiem ir dažāds svars, ieviesis atommasas (1803) jēdzienu, pirmais noteicis daudzu elementu atomu masu. 1794. g. aprakstīja redzes defektu, no kura cieta pats. Vēlāk šis defekts tika nosaukts par daltonismu (iedzimts daļējs krāsu redzes traucējums, kad cilvēks nav spējīgs atšķirt krāsas, galvenokārt sarkano un zaļo).
Johans Volfgangs Dēbereiners 1780.13.XII - 1849.24.III
Johans Volfgangs Dēbereiners (Johann Wolfgang Döbereiner) vācu ķīmiķis, ievēroja likumsakarību, ka sakārtojot elementus pa trim to atommasu pieaugšanas secībā, vidējā elementa atommasa ir aptuveni vienāda ar malējo elementu atommasu pussummu un 1829.g. izveidoja t.s. elementu triādes, piemēram, Li–Na–K, Ca–Sr–Ba, S-Se-Te, Cl-Br-I, Si-Ge-Sn utt. Vēlāk D. Mendeļejevs izmantoja šo sakarību tolaik vēl neatklātā germānija atommasas aprēķināšanai. Ievērojamais vācu dzejnieks un rakstnieks J. V. Gēte bija Dēbereinera tuvs draugs. Dēbereinera atklājumu iedvesmots Gēte sarakstījis pat noveli «Elective Affinities» (1809).
Justs Lībigs 1803.12.V - 1873.18.IV
Jau skolas gados aizrāvies ar ķīmiskiem eksperimentiem. Studējis Bonnas (1820), Erlangenes (1821), Sorbonas (1822 – 1824) universitātēs. Sorbonas universitātē strādājis Gei-Lisaka laboratorijā. No 1824. gada Gīsenes universitātes mācībspēks. 1825. gadā Gīsenes universitātē noorganizējis Ķīmijas laboratoriju. No 1852. līdz 1873. gada Minhenes universitātes profesors.
1823. gadā, vienlaikus ar F. Vēleru, konstatējis organisko savienojumu izomēriju. 1832. gadā, kopā ar F. Vēleru, konstatējis, ka organiskie radikāļi pāriet no viena savienojuma uz otru nemainoties. 1835. gadā ieteicis terminu «aldehīds». 1839. gadā devis pirmo katalīzes izskaidrojumu. 1840. gadā publicējis augu minerālās barošanas teoriju, kas deva pirmo impulsu minerālmēslu lietošanai. 1832. gadā sācis izdot žurnālu «Annalen der Pharmazie» (no 1839. gada – «Annalen der Chemie und Pharmazie»). Pēc Lībiga nāves no 1874. gada žurnāls iznāk ar nosaukumu «Liebigs Annalen der Chemie».