Zemes virsma sašķelta daudzos milzīgos blokos – litosfēras plātnēs.
Litosfēras plātnes ir vairākus desmitus tūkstošu kvadrātkilometru lieli litosfēras bloki, ko citu no cita atdala dziļu lūzumu zonas, kurām raksturīgi darbīgi vulkāni un spēcīgas zemestrīces.
Uz plātnēm izvietojušies okeāni, kontinenti un to daļas. Plātnes var attālināties cita no citas, satuvināties vai arī sadalīties daļās. Satuvinoties tās var slīdēt viena gar otru vai arī bīdīties viena virs otras. Litosfēras plātnes vienu no otras atdala ļoti dziļi tektoniskie lūzumi.
Litosfēras plātņu saskares vietas sauc par rifta zonām.
Šajās zonās raksturīgas spēcīgas zemestrīces un vulkāna izvirdumi. Kontinentu vidienes apgabaliem, kas ir plātņu līdzenākā daļa, raksturīga bieza, stabila Zemes garoza.
Senākos un stabilākos Zemes garozas apgabalus sauc par platformām.
Platformām raksturīgas lēnas vertikālas svārstības. Vietām Zemes garoza ceļas, bet citur grimst par dažiem milimetriem gadā. Plātnes pārvietojas, pa daļēji izkusušu atenosfēru, horizontālā virzienā ar ātrumu \(1\)-\(15\) \(cm\) gadā. Plātņu kustības galvenais cēlonis ir konvekcijas plūsma Zemes mantijā. Plātņu skaits, forma un izmēri Zemes attīstības gaitā mainās. 1912. gadā Alfrēds Vēgeners radīja plātņu tektonikas teoriju.
Alfrēds Vēgeners (1880 - 1930)
Tektonika ir zinātne par Zemes garozas uzbūvi un kustībām.
Pēc Vēgenera teorijas mūsdienu kontinenti izveidojušies no viena milzīga kontinenta Pangejas, tam sašķeļoties vairākās daļās un pārvietojoties, izveidojās mūsdienu kontinenti.
Kontinentu dreifs
Pangeja sašķēlās – Laurāzijā un Gondvanā. Savukārt Laurāzijai sašķeļoties radās Eirāzija un Ziemeļamerika. Sašķeļoties Gondvanai, radās Dienvidamerika, Āfrika, Austrālija un Antarktīda. Vairāku miljonu gadu laikā kontinenti attālinājās cits no cita, veidojot pašreizējo izvietojumu. Radās divi jauni okeāni – Indijas un Atlantijas.