Jau senie grieķi pirms mūsu ēras pamanīja, ka, saberzējot dzintara gabalu ar vilnas drānu, tas spēja pievilkt mazus, vieglus priekšmetus, piemēram, matus, sausu lapu gabaliņus.
Šis mijiedarbības veids atšķīrās no tolaik zināmajām gravitācijas un magnētiskajām mijiedarbībām:
- ja dzintars netika saberzēts, tad šos vieglos priekšmetus tas nepievilka,
- Zemes masa ir daudzkārt lielāka par dzintara gabaliņa masu un tās pievilkšanas spēks arī daudzkārt lielāks par dzintara gabaliņa pievilkšanās spēku,
- magnētiskā mijiedarbība bija novērojama tikai metālisku ķermeņu starpā un šādus vieglus priekšmetus tie nepievilka.
Dzintara berzēšanas rezultātā veidojās jauns mijiedarbības veids. Par šī mijiedarbības veida nosaukumu kalpoja dzintara nosaukums elektron, kas grieķu valodā nozīmē "dzintars". Šī dzintara gabaliņa īpašība un grieķiskais nosaukums kalpoja par pamatu vārda "elektrība" ieviešanai. Pēc vairāk nekā 2000 gadiem pētnieki līdzīgas parādības aprakstīja un sauca par elektriskām parādībām.
Ķermeņus, kas pēc berzēšanas pievelk citus ķermeņus, sauc par elektrizētiem vai ieguvušiem elektrisko lādiņu.
Mēs ikdienā sastopamies ar daudzām šāda rakstura elektriskajām parādībām, ko visbiežāk sauc par statisko elektrību:
- pret matiem saberzēta plastmasas ķemme pievelk mazus papīra gabaliņus,
- pret matiem vai sintētisku apģērbu parīvēts balons pielīp matiem vai apģērbam,
- sintētisks audums līp pie ķermeņa,
- sprakšķi, glaudot kaķi,
- dzirkstele uz durvju roktura pēc staigāšanas pa sintētisku paklāju
- dzirkstele uz mašīnas durvju atvēršanas roktura
- dzirkstele, pieskaroties drauga apģērbam,
- zibens uz Zemes un starp mākoņiem u.c.