1. Kulona likums

Ķemmējot sausus matus ar plastmasas suku, var redzēt, kā mati pievelkas pie sukas, vai arī šī pati suka pievelk sīkus papīra gabaliņus. Novelkot vilnas džemperi, ir dzirdami sprakšķi. Nereti gadās, ka arī automobiļa durvis „sit” pa pirkstiem, kad tām pieskaras. Šādas parādības sauc par elektrostatiskajām parādībām, bet pašus ķermeņus sauc par elektrizētiem jeb elektriski uzlādētiem.

 

 

Divu elektrisko lādiņu mijiedarbību kvantitatīvi raksturo spēks. Šo mijiedarbības spēku starp diviem elektriskajiem lādiņiem 1785. gadā pirmo reizi precīzos eksperimentos konstatēja Šarls Ogistēns Kulons, lai gan dažus gadus iepriekš to bija pierādījis Henrijs Kevendišs (Anglija). Taču H. Kevendiša darbs nebija plaši pazīstams.

 

$F=\frac{1}{4\mathrm{\pi }{\epsilon }_0\epsilon }\cdot \frac{q_1\cdot q_2}{R^2}$, kur

${\epsilon }_0$ – elektriskā konstante $({\epsilon }_0=\mathrm{8,85}\cdot {10}^{-12}{C}^2/(N\cdot m^2))$;

\(ε\) – vides relatīvā dielektriskā caurlaidība.

 

  

$\frac{1}{4\mathrm{\pi }{\epsilon }_0}=k=9\cdot {10}^9\frac{N\cdot m^2}{C^2}$, kur

k — Kulona likuma konstante.

 

Tātad, Kulona likumu diviem lādiņiem, kas atrodas vakuumā, var uzrakstīt $F=k\cdot \frac{q_1\cdot q_2}{R^2}$.