Jēdzieni un atslēgvārdi: ekonomiskās aktivitātes ciklu klasifikācija, ekonomiskās aktivitātes ciklu fāzes, ekonomiskā krīze, makroekonomikas stabilitātes pazīmes, Filipsa līkne.
Makroekonomikas stabilitātes un nestabilitātes rādītāji
Makroekonomiskā stabilitāte izpaužas kā:
- stabils reālā IKP pieaugums;
- zema un prognozējama inflācija;
- zems bezdarba līmenis;
- sabalansēta fiskālā politika;
- ilgtspējīgs valsts parāds;
- stabila finanšu sistēma;
- līdzsvarota ārējā tirdzniecība;
- pieaugoša produktivitāte un dzīves līmenis.
Tātad stabila makroekonomika nozīmē nevis to, ka ekonomikā nav pārmaiņu, bet gan to, ka galvenie ekonomiskie procesi attīstās prognozējami un līdzsvaroti.
Reālā IKP pieauguma tempam ieteicams būt pozitīvam. Attīstītās valstīs par pieņemamiem IKP pieauguma tempiem tiek uzskatīti 2% - 3% gadā, savukārt attīstības valstīs šiem tempiem būtu jābūt 5% - 6% gadā.
Tomēr tirgus ekonomikai ir raksturīga parādība, ka pēc uzplaukuma seko kritums, kad samazinās ražošana, reālais IKP, pieaug bezdarbs un vērojama augsta inflācija.
Jau kopš 19. gs. sākuma tirgus ekonomika pazīst regulārus pacēlumus un kritienus. Lielākos ekonomiskos kritienus vēsturiskajā literatūrā parasti sauc par krīzēm.
"Ekonomiskā krīze ir periods, kad krītas cenas, samazinās preču ražošana un ir liels bezdarbs."
Lielā depresija (1929. - 1934.) ir jēdziens, kas tiek izmantots, lai apzīmētu vispasaules ekonomisko krīzi, kas skāra ASV, Eiropas valstis un aizjūras kolonijas.
Šīs vispasaules ekonomiskās krīzes sekas galvenokārt bija tādas, ka zuda uzticība rūpniecībai, daudzi uzņēmumi bankrotēja un mājsaimniecības izputēja, pieauga bezdarba līmenis un strauji kritās atalgojuma apmērs, kas samazināja iedzīvotāju pirktspēju.
Šīs vispasaules ekonomiskās krīzes sekas galvenokārt bija tādas, ka zuda uzticība rūpniecībai, daudzi uzņēmumi bankrotēja un mājsaimniecības izputēja, pieauga bezdarba līmenis un strauji kritās atalgojuma apmērs, kas samazināja iedzīvotāju pirktspēju.
Ekonomiskās aktivitātes cikls un tā fāzes
Tiek uzskatīts, ka tirgus ekonomika attīstās cikliski, kas nozīmē, ka ir gan ekonomikas uzplaukumi, gan kritumi.
Svarīgi!
Ekonomikas aktivitātes ciklā tiek izdalītas četras fāzes: kāpuma, virsotnes, lejupslīdes un iedobumu fāze.
Kāpuma fāzē palielinās investīcijas, pieaug ražošanas apjomi, nodarbinātība, palielinās iedzīvotāju ienākumi, pieaug uzņēmumu peļņa, kas sekmē investīciju pieaugumu.
Virsotnes fāzē tiek izmantotas un noslogotas visas jaudas. Šajā posmā sāk pieaugt cenas, un palielinās produkcijas krājumi.
Lejupslīdes fāze tiek saukta arī par kritumu, recesiju. Šajā fāzē samazinās ražošana, pieaug bezdarbs, samazinās investīcijas, jo uzņēmumi baidās ieguldīt līdzekļus ražošanā, samazinās iedzīvotāju ienākumi, līdz ar to arī patēriņš, veidojas lieli produkcijas krājumi. Samazinoties ienākumiem un peļņai, samazinās arī valdības nodokļu ieņēmumi.
Par lejupslīdi tiek uzskatīta situācija, kad divus ceturkšņus pēc kārtas samazinās reālais IKP.
Iedobumu fāzē jeb depresijā ir vērojams viszemākais ražošanas līmenis, augsts bezdarba līmenis un zemi iedzīvotāju ienākumi. Ekonomikā iestājas sastinguma periods, ja šāds sastingums ir ilgstošs, tad šādu situāciju sauc par depresiju.
Ekonomiskās aktivitātes ciklu klasifikācija
Pēc ilguma visi ekonomiskās aktivitātes cikli tiek iedalīti:
-
garajos ciklos, kas aptver 40-60 gadu periodu, un tos sauc par Kondratjeva cikliem.
-
vidējos ciklus, kas aptver 7-11 gadu periodu;
-
īsajos ciklos, kas aptver 3-3,5 gadus.
Ekonomiskās aktivitātes cikli, to pazīmes un cēloņi
Ekonomists N. Kondratjevs secināja, ka garos ciklus izraisa vairāki cēloņi:
-
Aptuveni 40-60 gados atjaunojas pamatkapitāls - rodas vajadzība būvēt jaunas ražošanas ēkas, iegādāties iekārtas, kas veicina lielāku resursu, darbaspēka pieprasījumu un rosina ekonomisko aktivitāti un uzplaukumu.
-
40-60 gados būtiski mainās arī tehnoloģija. Pašreiz notiek pāreja uz informācijas tehnoloģiju (IT).
-
Nepieciešamība uzkrāt investīciju līdzekļus. Mūsdienīgu, konkurentspējīgu uzņēmumu izveidošanai nepieciešami milzīgi līdzekļi, kurus uzkrāt var tikai ilgstošā laika periodā.
-
Demogrāfiskie procesi.
Ekonomikas literatūrā dažādi autori nosaka nedaudz atšķirīgus robežgadus, jo garo ciklu ilgums ir aptuveni 40–60 gadi, nevis precīzi noteikts. Ekonomikas vēsturē var izdalīt piecus garos ciklus pēc N.Kondratjeva teorijas (skatīt zemāk dotajā tabulā).
|
1. garais cikls
1789. - 1848.
|
2. garais cikls
1849. - 1895.
|
3. garais cikls
1896. - 1945.
|
4. garais cikls
1946. - 1992.
|
5. garais cikls
1993. - mūsdienas
|
|
| Zinātniski tehniskie atklājumi |
Tvaika mašīnas,
mehāniskas aužamās stelles,
jaunas tehnoloģijas tērauda ražošanā.
|
Dzelzceļš, telegrāfs, fotogrāfija.
|
Iekšdedzes motors, automobilis, radioaktivitāte, ķīmijas tehnoloģijas, alumīnija iegūšana.
|
Pusvadītāji, elektronika, kosmonautika, ģenētika, mākslīgās šķiedras.
|
Optiskās šķiedras, informācijas tehnoloģija, DNS ķēdes atšifrēšana, digitālā ekonomika.
|
Daļa ekonomistu uzskata, ka 21. gadsimta otrajā desmitgadē jau ir sācies sestais cikls, kas saistīts ar mākslīgo intelektu, biotehnoloģijām un zaļajām tehnoloģijām.
"Vidējo ciklu cēloņi:
-
Kopējā pieprasījuma samazināšanās. Daži ekonomisti domā, ka, saražojot noteiktu preču daudzumu, automātiski rodas pieprasījums pēc tām, jo strādnieki saņem algu un ir spējīgi pirkt preces. Tomēr daļa ienākumu tiek novirzīta nevis preču pirkšanai, bet gan ietaupījumu, uzkrājumu veidošanai.
Ja kopējie izdevumi (kopējais pieprasījums) samazinās, uzņēmumi nav droši, ka viņu produkcija tiks nopirkta, un baidās riskēt, ka viņu līdzekļi tiks iesaldēti preču uzkrājumos. Tie samazina ražošanu, nodarbinātību, tā vēl vairāk samazinot kopējo pieprasījumu. -
Ekonomikas dalībnieku savstarpējā saistība un atkarība. Piemēram, neveiksmes banku sektorā samazina kredītu, investīciju iespējas visās tautsaimniecības nozarēs. Savstarpējo atkarību veicina arī darba dalīšana un specializācija. Plaša starptautisko ekonomisko attiecību attīstība - globalizācija, kad ekonomiski satricinājumi vienā valstī var radīt negatīvu atbalsi citu valstu ekonomikā."
Ekonomikas attīstības cikli ietekmē inflāciju un bezdarbu. Ekonomikas uzplaukuma laikā parasti samazinās bezdarbs un pieaug inflācija, bet lejupslīdes laikā palielinās bezdarbs un samazinās inflācijas spiediens. Šo sakarību 1958. gadā atklāja jaunzēlandiešu ekonomists A.Filips (A. Philips), viņš secināja: jo augstāka inflācija, jo zemāks ir bezdarba līmenis.
Filipsa līkne
Filipsa līkne parāda apgrieztu sakarību starp inflāciju un bezdarba līmeni.
Ekonomikas attīstības cikli un Filipsa līkne ir cieši saistīti, jo abi raksturo ekonomikas svārstības īstermiņā, īpaši saistībā ar bezdarbu, inflāciju un ekonomisko aktivitāti.
Aktuālo informāciju par norisēm makroekonomikā var uzzināt interneta vietnē makroekonomika.lv.
Atsauce:
http://lv.wikipedia.org/wiki/Lielā_depresija
http://lv.wikipedia.org/wiki/Filipsa_līkne
http://lv.wikipedia.org/wiki/Filipsa_līkne
https://www.makroekonomika.lv