1. Uzņēmējdarbība un tās vide

Komerclikums nosaka, ka atsevišķu veidu saimniecisko darbību drīkst veikt tikai komersants.

Komersants pats ir tiesīgs izvēlēties komercdarbības veidus, kas nav aizliegti ar likumu.

 

Komersantu bieži vien salīdzina ar burvju mākslinieku, kurš spēj palielināt vai radīt jaunas vērtības un bagātības.

 

Sabiedrība visticamāk atbalstīs tādu komersantu, kurš ierobežotos resursus spēs savienot visizdevīgākajā veidā – tā, lai jaunradītā vērtība būtu vislabākā un lai pircējs viņa saražoto preci vērtētu augstāk nekā savu naudu, kuru labprātīgi apmainīs pret preci.

 

Komersantam savas darbības laikā jāatbild uz ekonomikas pamatjautājumiem:

 

Komersants ir ieinteresēts ražot tādas preces, par kuru pircēji gatavi maksāt vairāk, nekā izmaksājusi šīs preces ražošana – cena būs lielāka par izmaksām.

Ja cena būs zemāka par izmaksām, tad komersantam ražošana būs neizdevīga, jo viņš cietīs zaudējumus.

 

Komersantam ir divas iespējas:

 

Komersants centīsies atrast veidu, kā ražot preci ar iespējami zemākām izmaksām.

 

Svarīgi ir atrast konkrētas preces mērķa tirgu, t.i., pircējus, kuri būtu maksātspējīgi un gribētu iegādāties šo preci.

 

 

Lai gan iemeslu, kāpēc uzsākt uzņēmējdarbību, ir daudz, tomēr par galveno komercdarbības stimulu uzskata peļņas gūšanu.

 

• var mainīties patērētāju gaume un mode;
• var strauji mainīties preces vai pakalpojuma cena;
• valdība var noteikt ierobežojumus, piemēram, ieviešot standartus;
• uzņēmums var ciest dabas stihijā, ugunsgrēkā u.c.;
• uzņēmumu var "apmeklēt" reketieri;
• var mainīties nodokļu politika, komercdarbības noteikumi;
• valūtu kursu svārstības, politiski satricinājumi;
• jaunu konkurentu parādīšanās;
• likumdošanas izmaiņas u.c.

 

• sadalot risku ar apdrošināšanas kompāniju, piemēram, apdrošinoties pret zādzībām, ugunsgrēka, plūdiem utt.
• diversificējot ražošanu, t.i., neliekot visu "uz vienas kārts", bet ražojot vairākas preces. Piemēram, zemnieks audzē ne tikai labību, bet tur arī mājlopus.
• iegūstot papildus informāciju.

 

Komersanti cenšas risku mazināt, jo par neveiksmīgu komercdarbību viņi atbild ar savu īpašumu un līdzekļiem.

 

Satversme nosaka, ka Saeimas loceklis nedrīkst pats, ne arī uz cita personas vārda saņemt no valsts pasūtījumus un koncesijas, ka Saeima pirms saimnieciskā gada sākšanās lemj par valsts ieņēmumiem un izdevumiem – valsts budžetu. Ja Saeima pieņem lēmumu, kas saistās ar budžetā neparedzētiem izdevumiem, lēmumā jāparedz arī līdzekļi, ar kuriem segt šos izdevumus. Satversme neparedz iespēju nodot tautas balsošanā likumus par budžetu, nodokļiem, muitām.

Civillikums nosaka mantošanas tiesības, īpašumtiesības un darījumu, līgumu veidus un to noslēgšanas nosacījumus.
 
Komerclikums nosaka būtiskākās prasības uzņēmumu dibināšanā, pārvaldē, peļņas sadalē, īpašnieku atbildībā.

 

 

Komercdarbību ietekmē ne tikai likumdošana, bet arī visa vide, kas var būt gan labvēlīga, gan nelabvēlīga.

 

 Labvēlīgu vidi veido vairāki savstarpēji saistīti faktori:
1. sakārtota un stabila likumdošana (ikumi, kas nerada šķēršļus un atbalsta inovācijas);

2. stabila makroekonomiskā situācija (zems inflācijas un bezdarba līmenis, stabils finanšu tirgus);
3. efektīva nodokļu sistēma (konkurētspējīgi nodokļi, kas nebremzē uzņēmējdarbību);
4. pieejami finanšu resursi (brīvi pieejami kredītresursi par saprātīgām likmēm);
5. attīstīta infrastruktūra (pieejami transporta, komunālie un sakaru pakalpojumi);
6. izglītības un inovāciju sistēma (zinātnes potenciāla saistīšana ar tautsaimniecību un inovāciju inkubatori);
7. labvēlīgi konkurences nosacījumi (vienādi apstākļi visiem tirgus dalībniekiem un monopolstāvokļa ierobežošana);
8. valsts atbalsta sistēma (mērķēts atbalsts jauniem uzņēmumiem, to konkurētspējai un eksportam).

 

• Ieguldot līdzekļus izglītībā, tehnoloģijās, zinātnē, lai mazinātu atsevišķu komersantu izdevumus.
• Nodrošinot kvalificēta darbaspēka sagatavošanu.
• Izstrādājot piemērotus noteikumus, kas stimulē cilvēkus strādāt.
• Izveidot labu infrastruktūru (ceļus, tiltus, sakaru sistēmu utt.).
• Kontrolējot monopolus.
• Veicinot finanšu tirgus attīstību.
• Valstij atbalstot konkurenci, brīvu komercdarbību.
• Attīstot ierēdņu un valsts potenciālu – spēju un prasmi efektīvi izlietot valsts resursus.