Ūdens ir ļoti nozīmīga šūnu citoplazmas sastāvdaļa. Tā piegādes un atdeves regulācija ķermenī ir svarīga ne vien sauszemes, bet arī ūdens dzīvniekiem un augiem. Sauszemes organismiem īpaši bīstams ir mitruma zudums, bet ūdens dzīvniekiem — to pārpalikums ķermenī, jo tādējādi tiek izjaukts šūnas iekšējais spiediens un sāļu līdzsvars šūnā. Augi zaudē ūdeni transpirācijā (iztvaikošanā caur lapām), dzīvnieki — izdalīšanās procesos caur ķermeņa virsmu, izvadorgāniem, plaušām. Zaudētais ūdens ir jāpapildina no apkārtējās vides. Pat optimālajā temperatūrā dzīvība ir iespējama tikai tur, kur ir pietiekams mitruma daudzums.
Atkarībā no augu prasībām pēc mitruma, tos iedala šādi:
1. Hidrofīti - augi, kas pilnīgi vai daļēji aug ūdenī.
Vilkvālīte
Baltā ūdensroze
2. Higrofīti — mitru augteņu augi (piemēram, purva purene, melnalksnis, kārkli u.c.);
Purva purene
Melnalkšņu mežs
3. Mezofīti — normāla mitruma augteņu augi. Tā ir visplašākā un daudzveidīgākā grupa. Pie tās pieder kultūraugi (rudzi), pļavu lakstaugi (sarkanais āboliņš), meža lakstaugi (parastā maijpuķīte), vairums lapu koku (āra bērzs), nezāles (parastā virza) u.c. Mezofīti slikti panes pārmērīgu mitrumu vai sausumu;
Maijpuķīte jeb kreimene
Sarkanais āboliņš
4. Kserofīti — sauso augteņu augi. Tie ir ļoti plaši izplatīti stepēs un tuksnešos. Kserofītus iedala sukulentos un sklerofītos.
Sklerofīti (piemēram, saksauli, stepju un tuksnešu vērmeles, stepju kaviļa, kamieļērkšķis) nepieciešamo ūdens daudzumu sagādā ar ļoti spēcīgi izveidoto sakņu sistēmu, kas nereti sniedzas līdz 10—15 m dziļumam.
Sukulentiem raksturīgs sulīgs stumbrs vai lapas, kuros augi lietus periodā uzkrāj ūdens rezerves, ko racionāli izmanto sausajā laikā. Tipiski sukulenti ir kaktusi un agaves.
Tuksnešu dzīvniekiem ir attīstīti dažādi ūdens taupības veidi — tā daudzuma samazināšanās urīnā un ekskrementos, ķermeņa segu necaurlaidības paaugstināšanās (piemēram, vaska kārtas attīstīšanās uz kukaiņu ķermeņa). Dažiem dzīvniekiem ūdens veidojas to organismā oksidēšanās reakciju rezultātā.
Sevišķi daudz ūdens dod tauku oksidēšana (100 g tauku dod 100—110 g ūdens), tādēļ daudziem tuksneša iemītniekiem raksturīgie bagātīgie tauku uzkrājumi kalpo kā savdabīga ūdens rezerve organismā, piemēram, kamieļa kupris, grauzēju zemādas tauku uzkrājumi.
Svarīga loma ir arī dzīvnieku uzvedības īpatnībām: vairums tuksneša iemītnieku izvairās no tuksneša sausā gaisa iedarbības un pārkaršanas, pārejot uz nakts dzīvesveidu vai arī slēpjoties alās. Daudzas sugas ir aktīvas tikai krēslā vai naktī, kad paaugstinās gaisa mitrums pie zemes, piem., attēlā redzamā lapsa feneks.
Cits pielāgošanās tips mitruma trūkumam novērojams daudziem augiem un dzīvniekiem, kas dzīvo periodiska sausuma apstākļos. Tiem rodas īpašs fizioloģiskā miera stāvoklis, kam raksturīga augšanas un attīstības apstāšanās, krasa vielmaiņas samazināšanās, bet dzīvniekiem — arī kustību aktivitātes un barošanās daļēja vai pilnīga izbeigšanās. Daži tuksneša grauzēji un bruņurupuči, iestājoties sausam un karstam periodam, kad izdeg visa augu valsts, dodas vasaras guļā, kas ilgst vairākus mēnešus.
Daudzgadīgiem augiem vasaras miera periodā nokrīt lapas vai pat pilnīgi atmirst virszemes daļas, kā tas novērojams daudziem tuksneša augiem.