Ekoloģisko faktoru svārstību amplitūdu, kurā suga saglabā normālu dzīvotspēju, sauc par ekoloģisko valenci.
Sugas, kurām ir plaša ekoloģiskā valence attiecībā uz faktoru kompleksa izmaiņām, sauc par eiribiontiem (pretstatā stenobiontiem). Eiribionti var aizņemt dažādus biotopus, bet stenobiontu izplatība ir stipri ierobežota.
Izteikts eiribionts ir parastā priede, kas šo īpašību saglabā praktiski attiecībā uz visiem vides faktoriem,tāpēc arī tās ģeogrāfiskā izplatība ir ļoti liela — tā aug gan pārmitros sūnu purvos, gan izteikti sausās kāpu smilts augsnēs, gan minerālās barošanās elementiem nabadzīgās,gan auglīgās augsnēs. Toties priede ir ļoti jutīga pret atmosfēras piesārņojumu.
Labs stenobionta piemērs ir lielā nātre, kas aug ar nitrātiem bagātās augsnēs.
Radniecīgu sugu atšķirīgās pazīmes ir labs piemērs organismu pielāgotībai konkrētu ekoloģisku faktoru intensitātei. Piemēram, polārajos apgabalos dzīvojošajiem zīdītājiem (zaķiem, lapsām) ir mazākas izvirzītās ķermeņa daļas (ausis, purns) salīdzinājumā ar siltākos apvidos dzīvojošām sugām.
Tuksneša lapsai fenekam ir milzīgas ausis.
Polārlapsai ir nelielas, noapaļotas ausis un biezs kažoks.
Siltuma saglabāšanai kalpo arī biezāks apmatojums un zemādas tauku kārta.
Ekoloģiskā faktora intensitāti, kas ir vislabvēlīgākā dzīvības procesu norisei, sauc par optimālo intensitāti jeb optimumu.
Angļu zoologs Viktors Šelfords ir sastādījis diagrammu, ko dēvē par Šelforda diagrammu. Tā raksturo organisma reakciju uz dažādu ekoloģiskā faktora intensitāti.
Šelforda diagramma.