1. Stilizēts portrets

Stilizētus portretus var aplūkot gan cilšu mākslā, gan modernajā mākslā.

 

 

 

Šīm maskām raksturīga rituāla nozīme. Tās izmantoja maģiskās un reliģiskās ceremonijās, veicot īpašas nozīmes rituālas dejas. Māksliniekiem, kuri šīs maskas izgatavoja un cilvēkiem, kuri šīs maskas valkāja, tika piešķirts īpašs statuss sabiedrībā. Maskas drīkstēja uzvilkt tikai vīrieši, kuri sabiedrības hierarhijā atradās augšpusē, kā arī gados veci vīrieši. Dažas maskas drīkstēja valkāt tikai karaļi, valdnieki.
Rituālās maskas izgatavoja no koka, akmens, vara, bronzas, māla. Dažkārt tās tika krāsotas, dekorētas ar dzīvnieku spalvām, ragiem, zobiem, gliemežvākiem, olu čaumalām, sēkliņām. Lielākoties ar maskām aizklāja seju, bet reizēm tās valkāja kā cepures, vai arī kā ķiveres, apklājot galvu un plecus. Masku darināšanas noslēpumi tika nodoti no paaudzes uz paaudzi, no tēva dēlam.

 

  

 

Afrikāņu cilšu pārstāvji ticēja, ka cilvēks, kurš uzvalk šo masku, zaudē savu identitāti un kļūst par garu, kura masku uzvilcis. Tādējādi šis cilvēks kļūst par mediju – cilvēku, kurš dod citiem iespēju sazināties ar šo konkrēto garu. Maskās tērptie cilvēki veica rituālās dejas dažādos nozīmīgās ceremonijās – kāzās, bērēs, iniciācijas (iesvētīšanas) pasākumos u.t.t.

 

 

Afrikāņu rituālās maskas ietekmēja eiropiešu mākslu – 20.gadsimtā Eiropā radās pastiprināta interese par šo mākslu, cilšu maskas ietekmēja kubisma, fovisma un ekspresionisma pārstāvju uzskatus.

Maiji bija Amerikas pamatiedzīvotāji, viena no indiāņu ciltīm. Maiji tēlniecībā izmantoja dažādus materiālus – koku, akmeni un nefrītu. Visbiežāk maiji izgatavoja stēlas – augstus akmens stabus, kas pārklāti ar ciļņiem. Gravējumos attēloti cilvēki, izmantoti dažādi teksti.

 

Skulptūras tika izmantotas ēku fasāžu rotāšanā. Reizēm šādas skulptūras tika krāsotas.

 

No nefrīta izgatavoja maskas, rituālas nozīmes skulptūras.

 

 

Olmeki arī ir viena no indiāņu ciltīm, Amerikas pamatiedzīvotāji. Olmeki skulptūru izgatavošanā izmantoja nefrītu, mālu, bazaltu, akmeni. Viņu tēlniecībai raksturīga formu stilizācija.
Olmeki izgatavoja t.s. "milzu galvas", skulptūras un stēlas. Tika izgatavotas arī nefrīta maskas.

 

 

 

Attīstoties un mainoties sabiedrībai, attīstījās un mainījās arī mākslinieku uzskati par realitātes attēlošanu. 20.gadsimta mākslinieki meklēja jaunas izteiksmes formas, centās ieviest mākslā zinātnisko atklājumu idejas.

 

 

"Kubisms ir pirmais no protestējošiem virzieniem, kas izmantoja deformāciju formveides uzdevumu dēļ. Trīsdimensionālu kubveida elementu parādīšanās jaunajās gleznās deva virzienam nosaukumu."²

 

 

Par kubisma izveidotājiem uzskatāmi Pablo Pikaso un Žoržs Braks, vēlāk viņiem pievienojās arī H.Griss, R.Delonē, A.Lots, F.Ležē, A.Gleizs un J.Mecenžē.
Visspēcīgāk kubisms attīstījās Francijā. "To varētu izskaidrot ar frančiem piemītošu racionālismu, tieksmi uz konstruktīvu skaidrību. Taču, kad 1911.gadā kubisti izstādīja savus darbus Neatkarīgo salonā, sabiedrības doma bija satriekta. Gleznas uztvēra kā draudus pastāvošajai iekārtai."2
Pirmo darbu kubisma stilā uzgleznoja Pablo Pikaso – "Aviņonas meitenes" (1906-1907).

 

P.Pikaso "Aviņonas meitenes"

Šajā gleznā attēlotas stilizētas puskailu sieviešu figūras (tās tika ģeometrizētas). Šajā gleznā jūtama viduslaiku mākslas un afrikāņu tēlniecības ietekme. Pikaso darba iedvesmots, arī Žoržs Braks sāka gleznot savus darbus šādā manierē (attēloja ģeometrizētas formas).
Izšķir divu veidu kubismu – analītisko un sintētisko. Izmantojot analītiskā kubisma paņēmienus, mākslinieks objektu parāda nevis no viena skatu punkta, bet no dažādām pusēm, tādējādi iegūstot abstraktu objektu.

 

P.Pikaso "Portrets"

 

Tiek noliegta perspektīva. Mākslinieks attēlo objektu vienlaicīgi no augšas, apakšas, iekšpuses, ārpuses.
Viņi parāda, ka viens objekts vienlaicīgi var būt dažāds, atkarībā no kāda skatu punkta tiek aplūkots. Tas sasaucas ar A.Einšteina teoriju par vienlaicīgumu. Gleznas tika radītas pelēcīgi brūnos toņos – kubisti pilnīgi noliedza krāsu.
Savukārt ievērojot sintētiskā kubisma paņēmienus, objekts tiek "saskaldīts" un attēlots vairākās plaknēs, kas, attiecībā cita pret citu, izvietotas dažādos līmeņos.

 

 

 

Abstrakcionisms izveidojās 20.gs.sākumā. "Šī virziena pārstāvji bija galīgi novērsušies no jebkādas formu atdarināšanas, no stāstījuma, no jebkāda radoša klasisko paraugu pārveidojuma, no formālisma, lineāla un cirkuļa virskundzības.

 

 

Eiropā abstrakcionisms tika izkopts Parīzē, kas arī pēc Otrā pasaules kara vēl kādu desmitgadi saglabāja vadoša mākslas centra nozīmi. Abstrakcionisma attīstību 30.gados veicināja V.Kandinskis, P.Klē un P.Mondrians, bet pēc 1945.gada – tā saucamās abstraktās Parīzes skolas pārstāvji."2

Abstrakcionisma tēlniecība
"Amerikas abstrakcionistu vidū bija ne tikai gleznotāji, bet arī tēlnieki. Viņi galvenokārt strādāja metālā, izmantojot gan loksnes, gan stieples un veidojot no tām konstrukcijas. Viens no savdabīgākajiem meistariem bija tēlnieks A.Kalders (1898-1976)."2 Viņš veidoja tā saucamās mobilas - "piekarināmas kompozīcijas, kur pie tērauda stieplēm piestiprinātas abstraktas alumīnija figūras, kas vējā kustas. Mobilas, kuru elementi izraisa asociācijas gan ar kukaiņiem, gan ar augu lapām, ir iespaidīgas savā mainīgumā. Abstraktāku raksturu tās iegūst, Kalderam pievēršoties stāvošu mobilu veidošanai."²

 

A.Kalders "Cilvēks"

 

 

Sirreālisms (no franču valodas – pāri realitātei stāvošs) sākumā bija literārs virziens, vēlāk ieinteresēja arī māksliniekus.
"Sirreālisms izveidojās, balstoties uz austriešu neiropatologa Z.Freida atzinumiem par zemapziņas nozīmi cilvēka rakstura izpratnē."2

Sirreālisma tēlniecība

Henrijs Mūrs (1898-1986) Angļu tēlnieks.
"Guvis izglītību Anglijā, ietekmējies no grieķu arhaikas un Ziemeļamerikas seno tautu mākslas, no kubisma, arī no Mikelandželo. 30.gados mākslinieks jau bija atradis savu tēmu loku. Viņu saistīja sievietes kailķermeņa motīvs, mātes un bērna, ģimenes tēma, ievainotā karavīra tēls. Mūrs darbus darināja akmenī, bronzā un kokā.
Sirreālisma ietekmē Mūrs ienes tēlos deformāciju, metaforiskas asociācijas, izraisot skatītājos neparastības izjūtu.

  

 

Mūra 60.gadu darbos pastiprinājās neatbilstība reālajām formām, taču nemazinājās to organiskā saliedētība ar dabu. Tāpēc šī neatbilstība neatbaida, bet tikai izraisa pārdomas par visu organisko formu radniecību."²