1. Baroka glezniecība

Itāļu valodā barocco nozīmē brīnumains.

 

 

"Monumentāli dekoratīvā glezniecība pakļāvās arhitektūrai un veica dekoratīvā rotājuma funkcijas. Plašu izplatību guva baznīcu, augstmaņu piļu iekštelpu apgleznojumi. Monumentālie kupoli, plafoni, ēku sienas, kur vien bija brīva vieta un virsmas neklāja plastiski veidojumi, tika apgleznotas ar freskām (freska – gleznojums uz sienas).

  
 

Baznīcās monumentāli dekoratīvo gleznojumu tematika atspoguļoja Bībeles sižetus, slavināja svētos un viņu darbību. Piļu plafonos (plafons – griesti ar dekoratīvu gleznojumu) pārsvarā tika risinātas alegoriskas un mitoloģiskas tēmas, kas parasti kalpoja augstmaņu ģimeņu un to pārstāvju slavināšanai.
17.gadsimta 2.pusē mākslinieki mēģināja panākt vēl lielāku dinamiku un krāsu spilgtumu. Viņi centās šajos gleznojumos radīt tādu iespaidu, it kā ēkas griesti būtu izgaisuši, mākoņi pavērušies un aiz tiem kļūtu redzami eņģeļi un svētie."2
  

 

 

"Karavadžo ar gaismēnu palīdzību tiecās pārveidot glezniecību, meklēt jaunus ceļus šajā jomā. Viņš pārveidoja reliģisko glezniecību, padziļinot tēlu raksturojumu, tuvinot tos realitātei."1 Gleznojot reliģiskos tēlus, Karavadžo attēloja tos kā vienkāršos ļaudis, kuru tipāžus atrada zvejnieku, zaldātu vidū. "Savu gleznojumu personāžus viņš veidoja neparastos rakursos, ar asiem gaismēnu kontrastiem, bieži vien tuvplānā, tā izceļot viņu nozīmīgumu.

 

 

Karavadžo daudz gleznojis arī klusās dabas kompozīcijas. Karavadžo padarīja kluso dabu par patstāvīguglezniecības žanru."2
 

 

 Karavadžo glezniecībā ieviesa daudz jauninājumu – izteiktas krītošās gaismas, asas gaismēnas, jaunas tēmas (piemēram, ainas krodziņā, lautas spēlētāji, zīlnieces). 

 

 

Šie jaunievedumi saistīja arī daudzus citus māksliniekus, kuri pārņēma šos glezniecības principus. Šie mākslinieki sevi dēvēja par karavadžistiem.

"Šī skola izveidojās 16.gs. 80.gados. Tās pamatlicēji bija trīs Boloņas gleznotāji, t.s. brāļi Karrači - Lodoviko Karrači (1555-1619) un viņa divi brālēni – Agostīno (1557-1602) un Annibale (1560-1609).

 

 

1585.gadā viņi nodibināja jaunu mācību iestādi – Boloņas akadēmiju. Brāļi Karrači centās radīt jaunu gleznošanas apmācības sistēmu, kas balstītos uz renesanses klasisko mantojumu un dabas studijām. Taču dabu, pēc viņu sapratnes, vajadzēja pārveidot saskaņā ar mūžīgā skaistuma ideāliem, padarīt to cildenāku. Šos skaistuma ideālus viņi meklēja antīkajā un dižrenesanses mākslā.
Boloņas akadēmijā pēc izstrādātas vienotas programmas mācīja ne tikai gleznošanas prasmi un zīmēšanu, bet arī teorētiskos priekšmetus: perspektīvu, anatomiju, vēsturi, mitoloģiju, zīmēšanu pēc antīko paraugu ģipša nolējumiem."2

 

Pīters Pauls Rubenss (1577-1640)

 

"Flāmu 17.gadsimta glezniecības skolas izcilākais pārstāvis un reizē viens no visas Eiropas ievērojamākajiem mākslas meistariem. Viņš gleznoja portretus, ainas no sengrieķu mitoloģijas un Jaunās Derības, kā arī altārgleznas, kurās bija atainotas svēto mocekļu ciešanas un viņu morālā uzvara pār mocītājiem.

 

"Prometejs"

 

"Kristus krustā sišana" 

Mākslinieks daudz gleznojis mitoloģiskas tēmas par antīko dievu un cilvēku varoņdarbiem. Arī tās ir šo tēmu brīvas improvizācijas, kas veltītas dzīves skaistuma, drosmes, vīrišķības un prieka slavinājumam. Rubensa mitoloģiska sižeta kompozīcijas arvien ir ļoti dinamiskas, ekspresīvas, kompozicionāli kārtotas asimetriski, pa diagonālēm vai līkloču līnijām, balstītas uz spēcīgiem tumšāku un gaišāku toņu pretstatiem. Līdzās dramatiski kāpināta rakstura darbiem Rubenss reizēm gleznojis mitoloģiskas tēmas arī mierīgās, liriskās noskaņās.

Priecājoties par cilvēku ķermeņa spēku un veiklību, Rubenss laikā no 1615.g. līdz 1620.g. bieži pievērsies medību ainām.

"Nīlzirga medības"

Pēc 1620.gada Rubenss daudz gleznojis portretus, akcentējot savu personisko attieksmi pret portretējamo. Šī attieksme parasti ir labvēlīga, kas atbilda baroka stila portreta prasībām portretēt "godājamas", "nozīmīgas" personas. Mākslinieks patiesi un pārliecinoši atveidojis portretējamā individuālos vaibstus, viņa sabiedrisko stāvokli."2
  

 

"Van Deiks pazīstams kā aristokrātiskā reprezentatīvā portreta meistars. Viņš izveidoja baroka parādes portreta tipu, kur liela nozīme bija portretējamā cēlajai stājai, pozai, žestiem, svinīgi izstrādātam fonam.

 

     

 

Portreti ieturēti izmeklētā krāsu harmonijā, akcentējot modeļa eleganci un izsmalcinātību. Van Deiks virtuozi gleznoja apģērbus – spožo atlasu, matēto samtu, smalkās mežģīnes."1 

 

 

"Izcilākais no gleznotājiem, kas specializējas medību ainu tēlojumos un klusās dabas žanrā.
Sneidersa klusās dabas ir pasakaini bagātīgi visdažādāko ēdamlietu kārtojumi. Šo kluso dabu gleznojumos izmantoti sulīgu krāsu kontrasti, meklētas visdažādākās faktūras.

 

Sneidersa klusās dabas gleznojumu barokālo vērienu labi raksturo viņa slavenā pārdotavu sērija: "Zivju pārdotava", "Augļu pārdotava" un "Dārzeņu pārdotava" (1615-1620). Šeit lielie ozolkoka galdi vai lūzt zem visādu gardumu kalniem – augļiem, dārzeņiem, zivīm.

 

"Zivju pārdotava"

 

"Augļu pārdotava"

 

Šās bagātība ir tik daudz, ka tā gūzmējas kaudzēm, slīd nost no galdiem un pat krīt uz grīdas.

 

  

 

Bieži mākslinieks savās klusās dabas kompozīcijās ienes dzīvas būtnes – cilvēkus vai kādu pērtiķīti, kas zog augļus, dažreiz suni, kas uzbrūk kaķim.
 

 

Lieli panākumi bija arī Sneidersa saspringtas dinamikas pilnajām medību ainām, kur mākslinieka lieliskā dzīvnieku pazīšana apvienojas ar krāsām bagātu dekorativitāti."2 

 

"Briežu medības"

 

"Mežacūkas medības"

 

Sneiders dzīvniekus attēlojis ne tikai medību ainās, bet arī kompozīcijās, kurās attēloti dažādi eksotiski dzīvnieki vai putni.

 

"Putnu koncerts"