Kubisms – 20. gadsimta sākuma mākslas virziens. Šis virziens visspilgtāk izpaudās franču mākslā, gan glezniecībā, gan tēlniecībā. Pastāvēja no 1907. gada līdz 1918. gadam. Mākslinieki lielākoties gleznoja portretus un klusās dabas.
Nosaukumu virziens guva no franču mākslinieka Anrī Matisa (1869-1954) komentāra "Kas tie par klucīšiem?" par Žorža Braka kompozīciju "Mājas Estakā" (1908).
Svarīgi!
Kubisma pamatprincips – viena un tā paša objekta attēlošana vienlaicīgi no dažādiem skata punktiem. Objekts tika stilizēts, sadalīts fragmentos, kurus apvienoja vienotā kompozīcijā. Bieži vien šie fragmenti tika vienkāršoti līdz ģeometriskām formām (trijstūris, četrstūris).
Attēlā – ainava kubisma stilā
Kubisma pārstāvji attīstīja mākslinieka Pola Sezana (1839-1906) ideju, ka visas dabā esošās formas var vienkāršot kā ģeometriskas figūras – lodes, cilindrus, konusus u.c.
Attēlā – Pols Sezans
Attēlā – ainavā dabas elementi stilizēti ģeometriskās figūrās ("Sentviktuāra kalns", Pols Sezans, 1904-1906)
Kubisma pamatlicēji ir mākslinieki Pablo Pikaso (1881-1973) un Žoržs Braks (1882-1963).
Attēlā – Pablo Pikaso
Attēlā – Žoržs Braks
Par pirmo darbu, kurā vērojamas kubisma pazīmes, uzskata Pablo Pikaso gleznu "Aviņonas meitenes" (1907), kas izraisīja skandālu. Skatītājus šokēja tas, kā tika attēlots sievietes ķermenis - vienkāršoti, pat nedaudz primitīvi.
Šī kompozīcija tika radīta, iedvesmojoties no afrikāņu cilšu mākslas, kura Pikaso šķita saistoša (20. gadsimta sākumā zinātnieki pievērsās afrikāņu mākslas izpētei, kas radīja interesi mākslinieku vidū). Afrikāņu cilšu mākslai raksturīgs stilizēts cilvēku attēlojums.
Attēlā – afrikāņu cilts maska
Pastāv divi kubisma veidi.
Analītiskais kubisms (1907 - 1912)
Attēlotie objekti tika pārveidoti sarežģītos tēlos. Tika izanalizēta to forma, sastāvdaļas. Pēc tam objekts tika sadalīts skaldnēs, kuras apvienotas vienā veselā tēlā.
Attēlā – portrets sastāv no smalkām ģeometriskām formām, kas atgādina lauskas
Līdzība ar reālo objektu bija ļoti nosacīta, jo kompozīciju veidoja sīki ģeometriski elementi, kurā varēja saskatīt attēlu. Šo paņēmienu dēvēja par sasistā spoguļa efektu, jo šķita, ka kompozīcija veidota no sasista spoguļa gabaliņiem. Kompozīcijas lielākoties tika gleznotas pelēcīgos, brūnos toņos.
Attēlā – Pablo Pikaso portrets (Huans Griss, 1912)
Sintētiskais kubisms (1913 - 1914)
Mākslas tēli tika vienkāršoti, izmantotas spilgtākas krāsas, nekā patiesībā. Objekts tika saskaldīts vairākās plaknēs, kuras attēloja dažādos līmeņos.
Attēlā – klusā daba
Gleznotās kompozīcijas papildināja kolāžas. Kolāža – pie mākslas darba pamatnes pielīmē dažādus materiālus, atšķirīgus krāsas un faktūras ziņā. Kompozīciju var papildināt ar auduma fragmentiem, laikraksta strēmelēm, tapešu gabaliem, fotogrāfijām u.c.
Kubisma tēlniecība pastāvēja laika posmā no 1909. gada līdz 1920. gadam. Tēlniecībā, tā pat kā glezniecībā, mākslinieki vienkāršoja dabas formas līdz ģeometriskām figūrām.
Attēlā – "Skulptūra" (Žaks Lipšics, 1916)
Arī tēlniecībā ievēroja to pašu principu – attēlot objektu vienlaicīgi no dažādiem skatu punktiem.
Attēlā – "Zirgs" (Reimonds Dišāns - Vilons, 1914)
Spilgtākie kubisma pārstāvji – Fernāns Ležē (1881-1955), Roberts Delonē (1885-1941), Huans Griss (1887-1927).
Latvijā par kubisma pārstāvjiem uzskata tādus māksliniekus kā Romanu Sutu (1896-1944), Valdemāru Toni (1892-1958) un Oto Skulmi (1889-1967).
Papildinformācija