Svarīgi!
Portrets – noteiktas, reālas personas individualizēts attēlojums mākslas darbā. Latīņu valodā vārds protraho nozīmē precīzi zīmēt.
Attēlā – "Perrego kundze" (Elizabete Vižē - Lebrēna, 1789)
Portrets ir viens no glezniecības žanriem. Portretējamo var attēlot pilnā augumā, līdz viduklim, līdz pleciem, var attēlot tikai seju. Šo cilvēku var attēlot pretskatā, profilā vai trīsceturtdaļpagriezienā.
Attēlā – karaļa Čārlza 1. portreti profilā, pretskatā un trīsceturtdaļpagriezienā (Antoniss van Deiks, 1635-1636)
Atkarībā no tā, cik cilvēku tiek attēloti un kā viņi tiek attēloti, portretu apzīmēšanai tiek lietoti vairāki termini:
- portrets (viens cilvēks),
Attēlā – Antonisa van Deika portrets (Pīters Pauls Rubenss, 1627 - 1628)
- pašportrets (mākslinieks attēlo pats sevi, dažkārt attēlojot sevi darbnīcā, gleznojot pie molberta, turot rokās paleti, otas),
Attēlā – "Pašportrets" (Albrehts Dīrers, 1500)
- dubultportrets (divi cilvēki),
Attēlā – "Māsas" (Antoniss van Deiks, 17.gs.)
- grupas portrets (vairāk nekā divi cilvēki),
Attēlā – grupas portrets (Pjērs Ogists Renuārs, 1878)
- parādes portrets (raksturīgs augstākai sabiedrībai; paredzēts publiskai apskatei, liela formāta, portretējamie tērpti greznos tērpos, tie attēloti pilnā augumā, sēdoši zirgā, stāvoši kājās vai sēdoši, līdzās atrodas atbilstoši atribūti, simboli, kas demonstrē šo cilvēku sociālo stāvokli, fonā var tikt attēlota ainava vai arhitektūras objekti),
Attēlā – parādes portrets "Napoleons" (Žans Ogists Dominiks Engrs, 1806)
- psiholoģiskais portrets (akcentē portretējamā cilvēka raksturu, pasaules uzskatus, portrets nav paredzēts publiskai apskatei, portretējamais attēlots līdz viduklim, akcentēta šī cilvēka seja, mākslas darbs ir neliela formāta).
Attēlā – "Veca vīra portrets" (Rembrants Harmenszons van Reins, 1652-1654)
Svarīgi!
Mākslinieku, kurš glezno portretus, devē par portretistu.
Attēlā – mākslinieks glezno pašportretu (Johannes Gamps, 1646)
Portrets dažādos laika posmos
Pirmie portreti saistīti ar Senās Ēģiptes kanonizētajiem akmens portretiem. Kanons – noteikumu kopums, kas jāievēro Senajā Ēģiptē, attēlojot cilvēku.
Senajā Grieķijā individualizētus portretus nepazina, jo mākslā tika akcentēta skaista cilvēka kopējā harmonija. Individualizācija netika ņemta vērā.
Senajā Romā, pēc tam, kad romieši no etruskiem bija iemācījušies noņemt mirušo pēcnāves maskas, sāka attīstīties individualizēto portretu māksla. Mākslinieki attēloja cilvēkus tādus, kādi viņi izskatījās realitātē.
Šo laika posmu raksturo Faijūmas portreti (1. gadsimts - 3. gadsimts) - enkaustikas tehnikā gleznoti seno ēģiptiešu portreti (gleznojums uz koka dēļa ar karsta vaska, kurā iemaisīts krāsas pigments, palīdzību). Nosaukums cēlies no Faijūmas oāzes Ēģiptē, kurā šie portreti 1887. gadā tika atrasti. Šajos portretos attēloti mirušie cilvēki. Portretā redzama cilvēka galva, vai arī cilvēks attēlots līdz krūtīm. Šos portretus izmantoja pēcnāves maskas vietā, novietojot tos mirušajiem uz sejas. Mirušie attēloti pretskatā, akcentētas acis, izmantojot gaismēnas, radīta apjoma ilūzija.
Attēlā – Faijūmā atrastais sievietes portrets
Viduslaikos tika noliegta cilvēka individualitāte, tādēļ portreta māksla neattīstījās. Viduslaikos attēloja dažādas reliģiska satura kompozīcijas, sižetus no Bībeles, Svētos. Jāpiemin, ka Jēzus, Jaunavas Marijas, Svēto gleznojumi netiek uzskatīti par portretiem, jo tie ir tēli, kuru gleznošanā apkopota dažāda informācija par viņu izskatu.
Dažkārt šajās reliģiska rakstura kompozīcijās tika attēlots reāls cilvēks, kurš maksāja par šīs gleznas tapšanu. Šos cilvēkus dēvēja par donatoriem (tulkojumā no angļu valodas vārds donate nozīmē ziedot). Šo tradīciju turpināja arī nākamajā laika posmā.
Attēlā – Svētā Dievmāte ar Jēzu, donators attēlots kompozīcijas labajā apakšējā daļā, 1335.gads
Portrets kā individuāla cilvēka attēlojums kļuva aktuāls Renesanses periodā (14. gadsimts - 16. gadsimta vidus). Šajā laika posmā filozofi un domātāji uzsvēra cilvēka individuālās īpašības, kuras nosaka viņa dzīvi. Attiecīgi šī tēma kļuva aktuāla arī mākslā. Tika gleznoti gan liela izmēra portreti, gan miniatūras (neliela izmēra portreti, no 1.5 cm līdz 20 cm lieli, lielākoties apaļas vai ovālas formas). Miniatūrās portretējamais attēlots līdz pleciem, krūšu daļai, dažkārt - līdz jostas vietai. Miniatūrportreta apaļā forma saistīta ar to, ka šo mazo portretu ievietoja medaljonā, kuru iestiprināja ķēdītē un nēsāja ap kaklu, vai arī glabāja kā dārga cilvēka piemiņu slepenā lādītē.
Attēlā – Anglijas karalienes Elizabetes 1. miniatūra, 1565. gads
Renesanses periodā izveidojās vēl viens portreta veids – pašportrets. Renesanses posms tiek uzskatīts par portreta žanra uzplaukumu.
Attēlā – Žana Fukē pašportrets, miniatūra (1450)
15. gadsimtā gleznotajos portretos lielākoties attēloja valdniekus, sabiedrībā ievērojamus cilvēkus. Šajā laika posmā gleznotajos portretos attēloja portretējamā galvu un plecus profilā. Fons tika gleznots tumšos toņos. Pēc laika portretos fonā sāka attēlot ainavas, dažādus dekoratīvus motīvus. Portretējamie tika attēloti trīsceturtdaļpagriezienā, viņi raudzījās uz gleznas stūri. 15. gadsimta beigās portreta fonā sāka attēloti interjera detaļas, atvērtu logu. Portretējamos sāka attēlot līdz jostasvietai.
Attēlā – vīrieša portrets (Antonello da Messina, 1476)
Pretskatā attēloja valdniekus, sabiedrībā ietekmīgas personas. Šīs figūras attēloja sēdošas tronī vai stāvošās kājās, statiskās, majestātiskās pozās, lai skatītājam viestu bijību. Šāds cilvēka attēlojums saglabājās no viduslaikiem, kad pretskatā attēloja tikai svētos, garīdzniecību vai valdniekus.
Attēlā – Federiko 2. Gonzagas portrets (Ticiāns, 1529)
16. gadsimtā kļūst populāri portreti, kuros cilvēkus attēlo pilnā augumā. Portretējamo attēlo uz interjera vai ainavas fona. Aizvien vairāk cilvēku vēlējās, lai viņus iemūžina portretos. Atkarībā no portreta mērķa izveidojās divu veidu portreti – parādes portreti un psiholoģiskie portreti.
Attēlā – Čārlza 5. parādes portrets (Ticiāns, 1548)
Spilgtākie šī laika posma mākslinieki – Rafaēls (1483-1520), Ticiāns (1488/1490-1576) un Leonardo da Vinči (1452-1519).
17. gadsimtā parādes portrets kļūst par iespēju parādīt cilvēka sociālo statusu. Šajā laika posmā populāri kļūst arī psiholoģiskie portreti. Tie ir neliela izmēra mākslas darbi, akcentēta seja, tādēļ attēloja tikai galvu vai galvu un plecus. 17. gadsimtā uzplaukst grupas portretu glezniecība. Kā nozīmīgākos šī laika posma grupas portretu gleznotājus var minēt Fransu Halsu (1580-1666) un Rembrantu (1606-1669).
Attēlā – grupas portrets (van Kampena ģimenes portrets, Franss Halss, 1620)
18. gadsimtā mākslinieki sāk attēlot vienkāršus cilvēkus ikdienišķās situācijās. Mākslinieki šos cilvēkus glezno nesamākslotus, cenšas parādīt šo cilvēku raksturu, dzīves uzskatus.
Attēlā – "Zivju pārdevēja" (Viljams Hogārts, 1740-1745)
Pretstats ir parādes portreti, kuros portretējamie attēloti samākslotās pozās, idealizētiem vaibstiem, sejā nav attēlotas emocijas. Šie cilvēki tērpti greznos tērpos, līdzās attēloti priekšmeti ar simbolisku nozīmi.
19. gadsimtā populāri kļūst ģimenes portreti. Portretējamie tiek attēloti reālistiski.
Attēlā – Spānijas karaļa Karlosa 4. ģimenes portrets (Fransisko Goija, 1800)
20. gadsimtā, attīstoties modernismam, portrets kļūst stilizēts. Akcents tiek likts ne tika daudz uz reālistisku portretējamā attēlošanu, cik uz krāsu saskaņošanu, jaunu māksliniecisko paņēmienu izmantošanu mākslas darba radīšanā.
Attēlā – Adeles Bloh - Baueres portrets (Gustavs Klimts, 1907)
Papildinformācija