Krāsu īpašību izmantošana mākslā
Krāsu savstarpēja sajaukšana
Krāsas krāsu aplī tiek iedalītas pamatkrāsās un papildkrāsās. Papildkrāsas iegūst, savstarpēji sajaucot pamatkrāsas. Sajaucot dzelteno un sarkano krāsu, iegūst oranžo krāsu, sajaucot sarkano un zilo krāsu, iegūst violeto krāsu, bet sajaucot zilo un dzelteno krāsu, iegūst zaļo krāsu.
Attēlā – krāsu aplis
Telpas ilūzija
Ar krāsas palīdzību var radīt telpas ilūziju. Siltās krāsas vizuāli pietuvina objektus, savukārt vēsās krāsas – attālina. Šo īpašību dēļ siltas krāsas parasti izmanto priekšplānā, bet vēsās krāsas – aizmugurējā plānā. Tuvplānā esošos objektus attēlo spilgtākos toņos, aizmugurējā plānā esošos objektus – pelēcīgākos toņos.
Attēlā – ainavas priekšplānā izmantoti siltie toņi, aizmugurējā plānā – vēsie toņi
Simultānais kontrasts
Simultānais kontrasts – mākslinieki šo paņēmienu izmanto, lai vizuāli izceltu līdzās esošās krāsas, jo blakus esošas krāsas vienmēr izceļ viena otru. Piemēram, uz tumšāka fona jebkura krāsa šķiet gaišāka, uz gaišāka fona – tumšāka. Siltā krāsa uz vēsa fona izskatās vēl siltāka, vēsā krāsa uz siltās krāsas fona – vēl vēsāka. Arī pretkrāsas (sarkanā – zaļā, zilā – oranžā, dzeltenā – violetā) viena otru izceļ.
Attēlā – simultānais kontrasts (viena un tā pati krāsa uz citas krāsas fona izskatās atšķirīgi)
Divizionisms
Šis mākslas stils izveidojies Francijā 1884.gadā. Tā pamatlicējs ir gleznotājs Žoržs Serā (1859-1891).
Attēlā – Žoržs Serā
Divizionisms balstīts uz krāsu teoriju par dažādu krāsu savstarpējo mijiedarbību, krāsu kontrastiem.
Krāsa uz audekla tiek uzklāta triepjot tā, lai veidotos četrstūrveida krāsas laukumiņš. Mākslinieki nepieciešamos krāsu toņus rada nevis jaucot krāsas uz paletes, bet uz audekla līdzās gleznojot atbilstošo krāsu kvadrātiņus.
Attēlā – ainavas gleznošanā izmantoti četrstūrveida krāsu triepieni
Lai savos darbos attēlotu saules gaismu, mākslinieki izmantoja dzelteno un oranžo krāsu, jo tās tika uzskatītas par saules krāsām. Lai attēlotu ēnas laukumus, tika izmantota zilā, sarkanā vai purpurkrāsa.
Attēlā – dzeltenā krāsa izmantota saules apspīdētu laukumu attēlošanā, zilā un purpurkrāsa - ēnas laukumos
Simultānā kontrasta radīšanai atbilstošās krāsas tika gleznotas pēc iespējas tuvāk viena otrai.
Puantilisms
Puantilisms ir gleznošanas tehnika, kur krāsa uz audekla tiek klāta maziem punktiņiem.
Attēlā – kompozīcijas gleznošanā izmantoti smalki krāsu punktiņi
Šī gleznošanas tehnika tika ieviesta 1886.gadā kā impresionisma stila atzars, to ieviesa franču mākslinieki Žoržs Serā un Pols Siņaks (1863-1935).
Attēlā – Pols Siņaks
Puantilisma pamatā ir cilvēka redzes uztveres īpašība, kad mazāki līdzās esoši punktiņi tiek uztverti kā viens vesels krāsas laukums. Tiek radīta optiska ilūzija. Mākslinieks izmanto krāsu savstarpējās mijiedarbības principus – krāsu jaukšanas principus, krāsu vizuālās īpašības telpas ilūzijas radīšanā, simultānā kontrasta principu.
Attēlā – ainava (Alberts Dibuā-Pilē, 1889)
Piemēram, lai iegūtu kādu no papildkrāsām, mākslinieks krāsas nevis sajauc uz paletes, bet uz audekla līdzās punktē divas pamatkrāsas, piemēram, lai iegūtu zaļo krāsu, cieši līdzās tiek punktēta zilā un dzeltenā krāsa. Vizuāli sajaucoties šīm divām pamatkrāsām, skatītājs redz zaļo krāsu.
Attēlā – krāsu optiskā sajaukšanās (gleznas "Sievietes pie akas" fragments, Pols Siņaks, 1892)
To pašu dara, lai iegūtu tumšākus vai gaišākus krāsu laukumus – līdzās izvēlētai krāsai tiek punktēta baltā vai melnā krāsa.
Puantilisma pārstāvji gleznojot izmanto eļļas krāsas, jo tās ir biezas, viegli klājas uz audekla, neizplūst. Šie mākslinieki, atšķirībā no divizionistiem, vairāk akcentē otas triepienu, nevis krāsu teorijas principus.
Papildinformācija