Perspektīva ir priekšmeta attēlošana plaknē (uz papīra, kartona, jebkuras citas plakanas virsmas) atbilstoši tā šķietamajām lieluma, kontūru pārmaiņām. Šīs pārmaiņas atkarīgas no tā, cik tālu priekšmets atrodas no skatītāja.
Pjetro Perudžino freskas reprodukcija, kurā vērojami perspektīvas principi
Vārds perspektīva cēlies no latīņu valodas vārda perspicere, kas tulkojumā nozīmē saskatīt, skaidri redzēt.
Perspektīvas likumus no jauna atklāja 15. gadsimtā (tie bija zināmi jau seno grieķu un romiešu laikā, taču izzuda viduslaikos) renesanses laika mākslinieks Filipo Bruneleski (1377 - 1446), bet teorētiskos pamatus izstrādāja mākslinieks Leons Batista Alberti (1404 - 1472).
Filipo Bruneleski
Leons Batista Alberti
Pastāv vairāki perspektīvas veidi, no kuriem viena ir lineārā perspektīva.
Lineārā perspektīva nosaka, ka visas paralēlās līnijas satiekas jeb satek vienā iedomātā punktā pie horizonta.
Dažkārt izmanto vairākus satekpunktus, lai radītu dziļuma ilūziju.
Horizonts – nosacīta līnija, kur satiekas zeme un debesis. Horizontu dēvē arī par apvārsni. Horizonts norāda uz mākslinieka acu augstumu.
Horizonta līnija sadala kompozīciju divās daļās. Pie horizonta atrodas kuģis
Punktu uz horizonta, kurā šīs līnijas satiekas, dēvē par satekpunktu.
Visas līnijas savienojas vienā punktā pie horizonta
Lineārā perspektīva palīdz radīt telpas ilūziju. Mākslinieks var attēlot trešo dimensiju – dziļumu.
Griestu gleznojums, kurā ievēroti perspektīvas principi
Šis princips balstīts novērojumos, ka tas priekšmets, kas atrodas tālāk no skatītāja, ir mazāks nekā tas, kurš atrodas skatītājam tuvāk.
Priekšplānā attēlotie cilvēki ir izmēros lielāki, nekā aizmugurējā plānā attēlotie cilvēki