Gaisma, apgaismojums — teorija. Vizuālā māksla, 5. klase.

Gaisma ļauj cilvēkam ieraudzīt, saskatīt priekšmetus. Gaismas stars no gaismas avota (saules, spuldzes u.c.) izplatās taisnā virzienā.

Attēlā – gaismas stars, kas iespīd Antilopes kanjonā, ASV

Attēlā – gaismas stari

Gaismu iedala trīs grupās – izstarotā gaisma (šo gaismu izstaro kāds konkrēts objekts, piemēram, saule), atstarotā gaisma (šo gaismu atstaro objekts, uz kura krīt gaismas stars) un izkliedētā gaisma (dabā šāda gaisma rodas pateicoties miglai vai mākoņiem, kuri aizsedz sauli un kliedē gaismas starus).

Attēlā – miglaina diena Londonā (izkliedētā gaisma)

Attēlā – "Ainava" (Kaspars Dāvids Frīdrihs, 1820-1821)

Apgaismojums ir bezkrāsaina gaisma. Virziens, no kurienes tiek saņemts apgaismojums, nosaka apkārtējās telpas uztveri. Ja apgaismojums apspīd objektu no sāna, tad ir viegli uztvert šī objekta apjomu, tā telpiskumu, jo vērojami gaismas un ēnas laukumi.

Attēlā – ozolu aleja, saules gaisma apspīd kokus no kreisās puses

Ja objekts tiek apgaismots no priekšas (pretgaismā) vai no aizmugures, tad apjomu saskatīt ir grūtāk, jo nav vērojami izteikti gaismas un ēnas kontrasti.

Attēlā – koks, apspīdēts no priekšas (pretgaismā)

Attēlā – "Sieviete saullēktā" (Kaspars Dāvids Frīdrihs, 1818)

Apgaismojums mainās visas dienas garumā. Pirmie šo parādību piefiksēja un savos darbos centās atspoguļot impresionisma pārstāvji (impresionisms – mākslas virziens, izveidojies 19. gadsimtā Francijā). Viņi centās savos darbos neizmantot tumšos toņus, bet studēt dabu un attēlot krāsu daudzveidību. Impresionistu darbos starpība starp gaismu un ēnu ir neliela.

Attēlā – ainava, Frederiks Bazils (1841-1870)

Viens no spilgtākajiem impresionisma pārstāvjiem – Klods Monē (1840-1926), kurš gleznoja gleznu sērijas, attēlojot vienu un to pašu objektu vai vietu dažādās diennakts stundās, dažādos gadalaikos, fiksējot atšķirīgos apgaismojumus un to radītos efektus.