Par apjomīgu, telpisku dēvē tādu objektu, kuram var noteikt un izmērīt augstumu, platumu un dziļumu. Mākslā rada apjoma ilūziju, pārdomāti attēlojot noteikta priekšmeta gaismas un ēnas laukumus.
Attēlā – "Venēcija" (Žans Batists Kamils Koro, 1835)
Mākslā, attēlojot gaismas un ēnas, tiek ievēroti daži nosacījumi. Glezniecībā pieņemts, ka, gleznojot ainavas, gaismas attēlo siltos toņos (krāsai piejaucot dzeltenos, oranžos toņus), bet ēnas – vēsos toņos (krāsai piejaucot zilos, violetos toņus).
Attēlā – "Kaukāzs" (Ivans Aivazovskis, 1863) Dabā gaismas avots ir saule, siltās gaismas avots, attiecīgi ēnas ir vēsas. Par vēsajiem toņiem ēnās vislabāk var pārliecināties, vērojot ziemas ainavu.
Attēlā – ziema, ēnās vērojami vēsie toņi
Savukārt, attēlojot telpu, izmanto pretēju principu - tā kā telpā gaismas avots ir spuldze, kuras gaisma ir vēsa, tad telpā gaismas laukumus attēlo vēsos toņos, bet ēnas laukumus ieklāj siltos toņos.
Attēlā – "Klusā daba ar āboliem un vīnogām" (Klods Monē, 1880) Šādu paņēmienu ieviesa impresionisti pēc tam, kad tika veiktas ilgstošas dabas studijas. Viņi savos darbos uzskatāmi demonstrēja, ka cilvēks redz nevis priekšmetus, bet gan gaismu un tās radītos efektus. Mākslinieki uzskatīja, ka nepastāv melnas krāsas. Tumšos toņus viņi ieguva, savstarpēji jaucot dažādas krāsas. Viņuprāt, ēnas nav melnas, tās ir tikai siltākas vai vēsākas, atkarībā no apgaismojuma.
Attēlā – "Pļava" (Alfreds Sislē, 1875)
Gleznojot vai zīmējot, gaismēnu kontrastus rada ar krāsas vai līniju palīdzību. Lai radītu gaismas ilūziju, izmanto mazāk krāsas vai smalkākas līnijas. Savukārt, radot ēnas ilūziju, izmanto vairāk krāsas vai biezākas un vienu otrai tuvāk izvietotas līnijas. Ar krāsas spilgtuma maiņu var radīt telpiskuma ilūziju.
Attēlā – "Trīs koki" (Rembrants, 1643, gravīra)