Akvareļglezniecība
Akvareļkrāsas dēvē arī par ūdenskrāsām. Tulkojumā no latīņu valodas vārds aqua nozīmē ūdens.
Attēlā – akvareļkrāsas
Krāsu veido pulverveida krāsas pigments un augu līme. Akvareļu krāsas mēdz būt cietas (plāksnītēs), pusmīkstas (trauciņos) un mīkstas (tūbiņās). Gleznošanai ar akvareļu krāsām izmanto kuplas otiņas, jo tās labi uzsūc ūdeni, kas nepieciešams darbam ar šīm krāsām.
Līdz 18. gadsimtam akvareļu krāsas mākslinieki izgatavoja paši, iegādājoties krāsu pigmentus pie aptiekāra vai arī pie tā dēvētā krāsu vīra.
Attēlā – krāsu pigmenti
Pigmentu sajauca kopā ar augu līmi, izveidojot mazus krāsu klucīšus. 18. gadsimtā krāsu vīri sāka izgatavot krāsu klucīšus un tirgot tos, attiecīgi māksliniekiem nevajadzēja pašiem izgatavot krāsas.
1781. gadā brāļi Tomass un Viljams Rīvsi ieguva Karaliskās mākslas biedrības (Anglija) balvu par īpašu akvareļu krāsas klucīšu izgudrošanu.
Attēlā – brāļu Rīvsu izveidotais akvareļu krāsu komplekts
Akvareļu krāsām raksturīgs caurspīdīgums, parasti cauri krāsas slānim redzams papīrs, tā virsma.
Attēlā – akvareļglezniecības tehnikā gleznota ainava
Par akvareli dēvē gleznojumu ar akvareļu krāsām, lielākoties uz papīra. Dažkārt tiek gleznots uz īpaši apstrādāta audekla.
Kā glezniecības tehnika akvareļglezniecība pazīstama jau kopš seniem laikiem. Viduslaiku Eiropā (5.-15. gadsimts) akvareļu krāsas izmantoja ar roku rakstīto grāmatu tekstu ilustrēšanā, vārdu lielo sākuma burtu rotāšanā.
Attēlā – viduslaiku grāmatas lappuse ar tekstu, ilustrāciju un dekoratīviem elementiem
Renesanses posmā (14.-17. gadsimts) akvareļu krāsas izmantoja fresku gleznošanā (gleznojumi uz ēku sienas apmetuma). Šajā laika posmā lielu popularitāti guva dažādu augu, dzīvnieku detalizēta attēlošana, izmantojot akvareļu krāsas. Tas saistīts ar faktu, ka cilvēki varēja doties tālos ceļojumos uz eksotiskām zemēm, attēloja tur redzētos neparastos dzīvniekus, putnus un augus.
Mākslinieks Albrehts Dīrers (1471-1528) ar šīm krāsām gleznoja dažādus dzīvniekus, augus, arī ainavas.
Attēlā – Albrehts Dīrers
Attēlā – trusis (Albrehts Dīrers, 1502)
Attēlā – gaiļbiksīte (Albrehts Dīrers, 1526)
Akvareļu krāsas bieži vien izmantoja, lai ietonētu gatavu zīmējumu, gravīru vai rasējumu (raksturīgs 16.-17. gadsimtam).
Līdz 18. gadsimtam akvareļglezniecība netika uzskatīta par patstāvīgu glezniecības veidu, kā patstāvīgs glezniecības veids akvareļglezniecība nostiprinājās 18. gadsimta beigās, gūstot popularitāti 19. gadsimtā. Pirmie mākslinieki, kuri izveidoja akvareļglezniecību kā pastāvīgu mākslas veidu, ir angļu gleznotāji Pauls Sendbijs (1731-1809, dēvē arī par angļu akvareļglezniecības tēvu), Tomass Gērtins (1775-1802, pirmais sāka izmantot liela formāta papīru, gleznoja romantiskas ainavas) un Džozefs Melords Viljams Tērners (1775-1851, attīstīja akvareļglezniecību līdz augstākam līmenim, gleznoja ainavas, vēsturiskas un mitoloģiska rakstura kompozīcijas (stāsta par seno dievu dzīvi), attēloja vēsturiskas celtnes).
Attēlā – Pauls Sendbijs
Attēlā – ainava ar koku un mājlopiem (Pauls Sendbijs)
Attēlā – "Skotijas robežas" (Tomass Gērtins, 1801)
Attēlā – Džozefa Melorda Viljama Tērnera pašportrets, 1799
Attēlā – Klērholla, Kembridža (Džozefs Melords Viljams Tērners, 1793)
Latvijā akvareļglezniecības žanra uzplaukums saistīts ar 20. gadsimta 70. gadiem. Kā nozīmīgākos māksliniekus var minēt Kurtu Fridrihsonu (1911-1991), Kārli Sūniņu (1907-1979).