1. Ainava un apgaismojums

Dabā apgaismojums atkarīgs no saules, no tā, vai debesis klāj mākoņi vai arī ir skaidrs laiks. Ja debesis ir  apmākušās, gaisma būs klusināta, ainava izraisīs pārdomas, skumjas. Dominēs pelēkie toņi.

 

  

 

Ja debesis klās negaisa mākoņi, tad apgaismojums būs vēl niecīgāks, kopējais iespaids - drūms, draudīgs.  Dominēs tumši pelēkie, zilie, zaļie toņi.

 

Savukārt saules pielieta ainava radīs dzīvespriecīgu noskaņu, mākslas darbā dominēs košas krāsas.

 

  

 

Apgaismojums atkarīgs arī no tā, kādā diennakts stundā tā tiek aplūkota.

No rīta gaisma ir dūmakaina,

 

 

 

dienvidū gaisma ir spilgta, krāsas šķiet košākas, dzīvespriecīgākas; vakarā un naktī gaismas avots ir mēness, kas rada noslēpumainu iespaidu, dominē tumšie toņi. Saulrieta gaisma ir rietošās saules krāsu toņu piesātināta - dominē sarkanie, oranžie, dzeltenie toņi.

 

  

Apgaismojuma radītos efektus savos darbos atspoguļoja 19.gadsimta mākslas virziena impresionisma pārstāvji. Francijā, Parīzē izveidojās mākslinieku grupa, kas sprieda, kādai būtu jābūt glezniecībai. Impresionisti lielu uzmanību pievērsa gaisa un gaismas izpētei, to ietekmei uz apkārtējo vidi un krāsu.

 

Aktīvākie mākslinieki šajā grupā bija Klods Monē, Kamils Pisaro, Alfreds Sislē un Ogists Renuārs. Viņi devās plenēros, kur pētīja dabu dažādās diennakts stundās, dažādos gadalaikos, un secināja, ka vienas konstantas, nemainīgas krāsas dabā nepastāv, tās atkarīgas no diennakts stundas vai gadalaika - piemēram, ēnas sniegā ir mainīgas, dienas vidū tās ir zilas, bet saulrietā - oranžas vai violetas. Vērojot dabu, Pisaro secināja, ka melnās krāsas dabā nepastāv, tādēļ jaunie mākslinieki izmantoja tīras krāsas - zilo, sarkano, dzelteno, oranžo, violeto, zaļo un balto krāsu, kā arī šo krāsu starptoņus.

 

  

 

Krāsas uz paletes nejauca, bet klāja uz audekla blakus citu citai, radot optisko sajaukšanos. Krāsa uz audekla tika klāta maziem triepieniem, kas radīja trīsuļojošu efektu.

 

  

 

Klods Monē (1840-1926) - viens no galvenajiem impresionisma glezniecības metodes izstrādātājiem. 19.gadsimta 90.gados Monē sāka vienu un to pašu motīvu attēlot vairākkārt, dažādās diennakts stundās un laika apstākļos (piemēram, "Ruānas katedrāle", 1893-1895).