Svarīgi!
Krāsu perspektīva – telpas ilūziju rada, izmantojot krāsu vizuālās īpašības.
Krāsu vizuālo īpašību izmantošana ainavā ("Pavasaris Itālijā", Īzaks Levitāns, 1890)
Krāsu perspektīva izveidojusies renesanses posmā (14. – 16. gadsimts). Precīzi šīs perspektīvas izveidotāju nosaukt nav iespējams. Zināms, ka krāsu perspektīva ilgu laiku tika pieskaitīta pie gaisa perspektīvas.
Krāsu perspektīva ainavā ("Vakars Itālijā", Nikolā Pīters Berhems, 18. gadsimts)
Krāsu perspektīvu raksturo princips, ka siltās krāsas priekšmetu vizuāli pietuvina, bet vēsās krāsas – vizuāli attālina.
Par siltajām krāsām uzskata dzelteno, sarkano un oranžo krāsu.
Par vēsajām krāsām uzskata zilo un violeto krāsu.
Pa kreisi no zaļās krāsas atrodas vēsie toņi, pa labi – siltie toņi
Siltās krāsas vizuāli tuvina šajos toņos gleznotos objektus, tie izvirzās priekšplānā. Tos objektus, kuri mākslas darbā atrodas tuvāk skatītājam, glezno siltos toņos.
Priekšlānā attēlotie koki, krūmi gleznoti siltos toņos ("Dievnams Varengvillā", Klods Monē, 1882)
Vēsie toņi savukārt attālina. Tos objektus, kuri atrodas tuvāk horizonta līnijai, attēlo vēsākos toņos.Vēsos toņos parasti glezno arī fonu.
Tuvāk horizonta līnijai attēlotie krūmi, kalni gleznoti vēsās krāsās ("Siena kaudzes", Klods Monē, 1890 – 1891)
Lai vizuāli silto krāsu padarītu vēl siltāku, tai piejauc nedaudz melno krāsu. Savukārt, lai silto krāsu vizuāli padarītu vēsāku, piejauc nedaudz balto krāsu.