2. Iniciālis

Tulkojumā no latīņu valodas šis vārds nozīmē atrasties pašā sākumā.

 

Iniciāli parasti izvieto iespieddarba pirmās nodaļas vai rindkopas sākumā.

 

Dekoratīvi noformēti burti vērojami viduslaikos (5. – 15. gadsimts) tapušajās rokrakstu grāmatās. Šajā laika posmā vēl netika izgudrotas teksta iespiešanas iekārtas. Grāmatas tika rakstītas, pārrakstītas ar roku. Šo darbu lielākoties veica mūki, kuri dzīvoja klosteros un bija vieni no izglītotākajiem cilvēkiem savā apkaimē. Grāmatu pārrakstīšana tika veikta īpašā telpā – skriptorijā, kas tulkojumā nozīmē vieta, paredzēta rakstīšanai.

 

 

Šajās rokrakstu grāmatās rindkopas pirmā vārda pirmais burts tika īpaši izcelts. To īpaši dekorēja ar ornamentiem.

 

 

Reizēm iniciāli attēlo, veidotu no dažādiem priekšmetiem, dzīvām būtnēm.

 

 

Bieži vien iniciāļus papildināja ar ilustrācijām.

 

 

Pirmsākumos, 5. – 6. gadsimtā, senajās grāmatās iniciāļus zīmēja divas, trīs reizes lielākus, nekā pārējos burtus tekstā. Reizēm nākamos burtus, kuri sekoja iniciālim, pakāpeniski samazināja izmēros. To dēvē par diminuendo efektu (pakāpeniski samazinās).

 

 

Pēcāk šo burtu izmērs kļuva aizvien lielāks. Dažkārt to izmērs sasniedza lappuses augstumu.

 

 

Sākot ar 12. gadsimtu, iniciāļi atkal pakāpeniski kļuva izmēros mazāki.