Tulkojumā no latīņu valodas vārds factura nozīmē apstrāde, celšana.
Faktūra ir nelīdzena dabas elementa vai mākslas darba virsma.
Faktūra dabā
Attēlā – nelīdzenā egles čiekura virsma
Attēlā – fakturētais priedes stumbrs
Attēlā – fakturētā ananasa miza
Attēlā – oļi veido fakturētu virsmu
Faktūra pārklāj arī dažādu dzīvu radību virsmu.
Attēlā – zivs zvīņas
Attēlā – gliemežvāks
Attēlā – krupis
Attēlā – bruņnesis
Faktūra mākslā Faktūra mākslas darbu padara izteiksmīgāku. To, kāda būs šī faktūra, nosaka materiāls, no kura mākslas darbs tiek veidots, un izpildījums. Faktūras var būt dažādas, tas atkarīgs no attēlojamā objekta rakstura, materiāla, no kura šis objekts tiek veidots. Piemēram, tēlniecībā, veidojot cilvēka skulptūru, ādas faktūra (ādas virsma) tiek attēlota gludāka nekā mati. Ja tēlnieks izmanto granītu, tad tā virsma ir graudaināka, nekā marmoram, kura virsma ir gluda.
Attēlā – cilni veido fakturēta virsma
Attēlā – apmetņa apdarei veidota fakturēta virsma
Attēlā – mati veido fakturētu virsmu
Attēlā – mati, bārda, apmetnis veido fakturētu virsmu
Savukārt glezniecībā ievēro principu, ka krāsainākās, spilgtākās vietas gleznā tiek attēlotas reljefāk (gleznas virsma šajās vietās ir ar nelieliem krāsu izciļņiem, kas rada faktūru). Mākslinieks izmanto krāsu triepienus.
Faktūru var iegūt, izmantojot biezas konsistences krāsu, piemēram, guašu vai eļļas krāsas.
Svarīgi!
Glezniecībā faktūru var ieraudzīt reljefos krāsu klājumos, sasprēgājumos, negludumos un grumbuļos.
Attēlā – mākslas darba virsma ir fakturēta, redzami krāsas triepieni
Attēlā – kompozīcijas virsmu klāj triepieni, kas rada faktūru
Faktūras raksturs var būt atkarīgs arī no tā, kurā laikmetā mākslas darbs tapis, jo katrā laika posmā mākslā vadīja savas tradīcijas. Piemēram, 18. gadsimta glezniecībā mākslas darba faktūra bija gluda, savukārt 19. gadsimtā mākslinieki gleznoja plašiem otas triepieniem, krāsu klājot biezi, tādējādi radot izteiksmīgu faktūru.
20. gadsimtā faktūra kļuva vēl izteiksmīgāka, jo mākslinieki sāka izmantot īpašu tehniku – krāsai tika piemaisīti dažādi smalki materiāli – smiltis, akmentiņi, skaidas - kas krāsas klājumu uz audekla padarīja biezāku, veidojot izteiksmīgas faktūras. Faktūru veidošanai krāsai var piejaukt arī dažādus putraimus (miežu, griķu, mannas).
20. gadsimtā tiek izmantota arī kolāža, kad pie gleznas virsmas pielīmē pastmarkas, avīžu izgriezumus, krāsainus papīra gabaliņus, tapetes, auduma fragmentus, nelielus priekšmetus u.c.
Attēlā – kolāža (kompozīcijas virsmai pielīmēti auduma fragmenti, apģērba elementi)