Republikāņi un demokrāti ASV
Ekonomiskā krīze bija nopietna pārbaude liberālajai demokrātijai Rietumu lielvalstīs. ASV tā veicināja atsevišķu protesta kustību veidošanos, kurās iesaistījās bezdarbnieki, kara veterāni un fermeri. Daudzās pilsētās tika sarīkoti „bada cietēju gājieni”.
Visiespaidīgāko kolektīvā protesta formu izvēlējās aptuveni 10 000 kara veterānu. 1932. g. jūnijā viņi devās uz Vašingtonu un tās tuvumā izveidoja pagaidu ciematu. Viņi uzstājīgi pieprasīja tūlītēju agrāk apsolītās kompensācijas izmaksu par dienestu armijā Pirmā pasaules kara laikā. Kongress prasību noraidīja. Prezidents H. Hūvers pavēlēja karaspēkam padzīt veterānus. Ciemats tika nodedzināts, bet vairāki veterāni ievainoti.
H. Hūvers
Vairums iedzīvotāju neatbalstīja radikāli noskaņotos politiskos spēkus. Pat tad, kad 1932. g. ekonomiskā krīze sasniedza kulmināciju, Komunistiskās partijas biedru skaits ASV nepārsniedza 12 000. Valstij nedraudēja radikāļu izraisīti iekšpolitiski satricinājumi. Bīstamāka varēja izrādīties iedzīvotāju slāņu ieslīgšana depresijā un zināms uzticības zudums amerikāņu ideāliem. Daudzi amerikāņi sāka apšaubīt demokrātijas visspēcību.
Nozīmīgas bija 1932. g. prezidenta vēlēšanas. Demokrātiskās partijas kandidāts F.D. Rūzvelts pārliecinoši uzvarēja republikāni H. Hūveru. Prezidentu, kas darbojās neveiksmīgi, nomainīja otras lielās partijas pārstāvis, kuram bija skaidra alternatīva programma.
F. Rūzvelts 4 reizes pēc kārtas uzvarēja prezidenta vēlēšanās un ieņēma šo amatu līdz savai nāvei 1945. g. F. Rūzvelta vadībā amerikāņi pārvarēja „Lielo depresiju” un uzvarēja Otrajā pasaules karā.
F. Rūzvelta laikā politiskie lēmumi tika pieņemti Baltajā namā.
Atšķirībā no daudzām Eiropas valstīm ASV 30. gados nenotika neviens puča mēģinājums.
Nacionālā valdība Lielbritānijā
Ekonomiskās krīzes gados strauji pasliktinājās Lielbritānijas finansiālais stāvoklis. Aktuāls bija jautājums par bezdarbnieku pabalsta samazināšanu. Pie varas esošā leiboristu valdība nespēja vienoties šajā jautājumā. Tas 1931. g. izraisīja valdības krīzi. Premjerministrs Džeims Makdonalds paziņoja par atkāpšanos un pieņēma karaļa Džordža V piedāvājumu sastādīt jaunu – Nacionālo valdību, kurā būtu pārstāvētas visas galvenās partijas.
1931. g. parlamenta vēlēšanās iedzīvotāju vairākums atbalstīja Nacionālo valdību, kura realizēja taupības politiku (visas no budžeta izmaksātās algas samazināja par 10%) un bija atteikusies no zelta standarta.
Tā ieguva iespēju palikt pie varas visus 30 gadus. Pakāpeniski tās sastāvā sāka dominēt konservatīvie. Mainījās arī premjerministri. 1935. g. Makdonaldu nomainīja konservatīvo līderis Stenlijs Boldvins. 1937. g. viņš atkāpās un viņa vietā nāca viņa partijas biedrs Nevils Čemberlens. Čemberlens demisionēja 1940. g. un viņa vietu ieņēma V. Čērčils.
1936. g. valstī bija monarhijas krīze, kuru izraisīja karaļa Džordža V nāve. Viņa vietā par karali kļuva troņmantnieks Edvards VIII, kurš vēlējās apprecēt amerikānieti Vellisu Simpsoni (bija 2 reizes šķīrusies). Premjerministrs S. Boldvins un citi politiķi iebilda pret laulībām, jo uzskatīja, ka tās graus monarhijas prestižu tautas acīs. Karalim lika izvēlēties - vai nu laulības, vai nu tronis. Edvards VIIII izšķīrās par laulībām. Atteicies no troņa, viņš apmetās uz dzīvi Francijā.
Edvards VIII
Tautas fronte Francijā
30. gadi Francijas vēsturē bija republikas krīzes gadi. Notika biežas valdību maiņas. Galēji labējo politisko spēku aktivizēšanās un fašisma draudi no ārienes veicināja kreiso partiju tuvināšanos un darbības saskaņošanu. 1934. gada jūlijā sociālisti un komunisti parakstīja paktu par kopīgu rīcību cīņā pret „reakciju un fašismu”. Abas partijas atzina, ka nepieciešams aizstāvēt demokrātiskās brīvības.
1934. g. oktobrī franču komunisti izvirzīja ideju par Tautas fronti, kurā iesaistītos visi antifašistiskie spēki, arī radikāļi. Komunistu nostājas izmaiņa nacionālās aizsardzības jautājumā (viņi paziņoja, ka aizstāvēs Francijas nacionālo neatkarību) padarīja iespējamu sadarbību ar radikāļiem.
1936. g. janvārī tika izstrādāta un pieņemta Tautas frontes programma. Tā ietvēra politiskas, sociālas un ekonomiskas prasības: aizsargāt demokrātiju, aizliegt fašistiskās organizācijas, ieviest 40 stundu darba nedēļu, nodrošināt ikgadēju divu nedēļu apmaksātu atvaļinājumu strādniekiem un kalpotājiem, palielināt pensijas, nacionalizēt militāro rūpniecību u.tml.
Tautas fronte guva pārliecinošu uzvaru 1936. g. parlamenta vēlēšanās. Par to balsoja 57% no vēlētājiem.Tautas frontes valdība tika sastādīta no radikāļiem un sociālistiem, jo komunisti atteicās no tiešas līdzdalības. Sociālistu un radikāļu valdība darbojās līdz 1938. gada aprīlim.
Tautas frontes valdība panāca militāro līgu izformēšanu, valstī tika īstenotas tālejošas sociālās reformas – ieviesta 40 stundu darba nedēļa un apmaksāts atvaļinājums, paaugstinātas darba algas un izmainīta nodokļu iekasēšanas sistēma. Taču veids, kādā šīs reformas tika realizētas (organizējot valdību atbalstošus streikus), kā arī to katastrofālās finansiālās sekas izraisīja labējo politisko spēku protestu.
Svarīgi!
Pirmo reizi Francijas vēsturē tika izveidota valdības koalīcija, kas aptvēra plašu politisko spēku spektru – no radikāļiem līdz komunistiem. Radikāļi un sociālisti centās iesaistīt komunistus demokrātisku uzdevumu risināšanā, taču tas īsti neizdevās.
Otro pasaules karu franču sabiedrība sagaidīja sašķelta un polarizējusies.