Jaunās valstis Austrumeiropā
Pēc Pirmā pasaules kara būtiski izmainījās Eiropas politiskā karte. Visdziļākās pārmaiņas skāra Austrumeiropu.
Sabrūkot un novājinoties impērijām šajā reģionā izveidojās septiņas jaunas valstis: Somija, Igaunija, Latvija, Lietuva, Polija, Čehoslovākija un Dienvidslāvija.
Nacionālā (par nacionālu parasti sauc valsti, kurā ir viena dominējošā nācija) valsts kļuva par Austrumeiropas un visa kontinenta raksturīgāko iezīmi. Parīzes miera konference atzina jaunās valstis. Vairākas no tām parakstīja konferencē izstrādātos miera līgumus, iegūstot starptautiskas garantijas savai neatkarībai un daļēji robežām.
Jaunās valstis pēc I pasaules kara
Savukārt Baltijas valstis saņēma vienīgi netiešu atzīšanu, jo Krievija tikai 1920. gadā piekrita noslēgt ar Baltijas valstīm miera līgumus.
Jaunās valstis pēc I pasaules kara
Savukārt Baltijas valstis saņēma vienīgi netiešu atzīšanu, jo Krievija tikai 1920. gadā piekrita noslēgt ar Baltijas valstīm miera līgumus.
Jaunajām un citām valstīm vajadzēja kalpot par „sanitāro koridoru” (aizsargbarjeru) un aizkavēt komunisma ideju izplatību Rietumeiropā. Taču pretrunas valstu vidū izslēdza iespēju panākt ciešu sadarbību.
Kaut gan 1921. gadā Francijas virsvadībā tika izveidota Čehoslovākijas, Dienvidslāvijas un Rumānijas savienība (Mazā Antante), tā nekļuva par reģionālās drošības faktoru, jo bija vērsta pret sava reģiona valsti – Ungāriju, kura nevēlējās samierināties ar plašu teritoriju zaudēšanu kaimiņvalstu labā.
Igaunija
Atšķirība no Latvijas un Lietuvas Igaunijā pasaules kara laikā aktīva karadarbība nenoritēja un igauņu tautai nebija jāpiedzīvo evakuācijas posts un bēgļu gaitas.
Pēc 1917. g. Krievijas Februāra revolūcijas igauņi ievēlēja savas zemes augstāko pašvaldības iestādi – Zemes padomi. Taču tālāku Igaunijas pašvaldības organizēšanu aizkavēja padomju varas nodibināšanās 1917. g. rudenī.
1918. g. Igaunijā ienāca Vācijas armija un boļševiki atkāpās. Zemes padome 1918. gada 24. februārī publicēja manifestu un pasludināja Igauniju par demokrātisku neatkarīgu republiku. Tika izveidota pagaidu valdība ar K. Petsu priekšgalā. Dienu vēlāk Tallinā ienāca Vācu armija. Vācieši neatzina jauno valdību un Igauniju, tāpat kā Latviju, gribēja iekļaut topošās Baltijas hercogistes sastāvā.
1918. g. decembrī Igaunijā iebruka boļševiku karaspēks. 1919. g . janvārī tas atradās tikai 30 km no Tallinas. Igaunijā tika organizēta nacionālā armija ar J. Laidoneru priekšgalā. Militāro palīdzību sniedza arī Somija. 1919. g. somu un igauņu apvienotais karaspēks sāka pretuzbrukumu. Februāra vidū Igaunija bija atbrīvota.
Svarīgi!
1920. g. 2. februārī Igaunija un Padomju Krievija parakstīja miera līgumu, saskaņā ar kuru Padomju Krievija atzina pastāvošās robežas un Igaunijas neatkarību.
Igaunijas Republikas karogs
Pirmos 22 neatkarības gados Igaunija piedzīvoja nestabilitāti politiskajā dzīvē, tai skaitā arī politisko partiju likvidāciju. Pirmais Igaunijas prezidents tika ievēlēts tikai 1938. gadā.
Lietuva
1915. g. vācu karaspēks okupēja Lietuvu. Vācija gribēja pievienot Lietuvu sev. Cerot iegūt lietuviešu atbalstu, Vācija 1917. g. rudenī atļāva sasaukt Lietuvas pārstāvju konferenci. Taču konference vienbalsīgi iestājās par Lietuvas valsts dibināšanu. Lēmuma realizēšanai tika ievēlēta Lietuvas Padome jeb Tariba ar A. Smetonu priekšgalā.
A. Smetona
Svarīgi!
Bez vācu okupācijas varas atļaujas šī Padome 1918. g. 16. februārī pasludināja Lietuvas valsts neatkarību, taču tikai pēc Vācijas sakāves tika izveidota pirmā Lietuvas valdība un 1919. g. aprīlī ievēlēts pirmais Lietuvas prezidents – A. Smetona.
Lietuvas Republikas karogs
Arī Lietuvai, tāpat kā pārējām Baltijas valstīm, nācās savu neatkarību turpmāk aizstāvēt brīvības cīņās pret boļševikiem, vācu bermontiešiem un poļiem.
Pēc Vācijas sakāves karā Lietuvā iebruka boļševiku karaspēks un ieņēma lielāko valsts daļu. Tikai 1919. gadā jaunizveidotā Lietuvas armija atbrīvoja valsts teritoriju un 1920. g. 12. jūlijā tika noslēgts miers ar Padomju Krieviju.
Lietuviešiem nācās vienlaikus karot arī ar bermontiešiem, kuri 1919. g. bija okupējuši Ziemeļlietuvu.
Vissmagākais konflikts Lietuvai bija ar Poliju. Cīnoties pret boļševikiem, poļu armija 1919. g. pavasarī ieņēma Viļņu. 1920. g. Viļņas apgabals nonāca Padomju Krievijas rokās. Tā kā tai bija noslēgts miera līgums ar Lietuvu, tad Lietuva atguva savu galvaspilsētu. Taču 1920. g. oktobrī poļi atkal ieņēma Viļņu. Ar sabiedroto valstu iejaukšanos karadarbība tika apturēta, tomēr Polija paturēja Viļņas apgabalu. Rezultātā visā starpkaru periodā starp Poliju un Lietuvu bija saspīlētas attiecības.
Somija
Pasaules karš un 1917. g. Februāra revolūcija Krievijā radīja labvēlīgus apstākļus Somijas neatkarības centieniem.
1917. g. jūlijā Somijas Seims pieņēma lēmumu par Somijas pilnīgu patstāvību iekšējās lietās, atstājot Krievijas valdībai tikai ārlietas un aizsardzības jautājumus. Tomēr Krievijas Pagaidu valdība šādu lēmumu neatzina.
Svarīgi!
Pēc boļševiku apvērsuma Krievijā 1917. g. 6. decembrī Somija pasludināja valsts pilnīgu neatkarību. Krievijas Padomju valdība to atzina 31. decembrī.
Somijas Republikas karogs
Taču jau 1918. g. 27. janvārī notika sociālistu veikts valsts apvērsuma mēģinājums - kreisie sociāldemokrāti un somu Sarkanā gvarde centās nodibināt Somijā padomju varu.
Pēc tam uzreiz sākās Somijas pilsoņu karš, kurā savā starpā karoja boļševiku atbalstītie sociāldemokrāti un Vācijas impērijas atbalstītie konservatīvie spēki.
Somijas nacionālā valdība sāka veidot armiju ar ģenerāli K. G. Mannerheimu priekšgalā. Somija lūdza palīdzību Vācijai. Jau aprīlī Somijā ieradās 10 000 vācu karavīru. Pavasarī Sarkanā gvarde tika padzīta, taču Somija vēl atradās Vācijas pakļautībā. Vācija gribēja nodibināt Somijas karalisti un iecelt tronī Vācijas princi, bet sakāve Pirmajā pasaules karā šos plānus izjauca.
Miera līgums ar Padomju Savienību tika parakstīts 1920. gadā, pēc kura Somija saglabāja robežas, kuras bija Somijas lielhercogistei.