Valsts politika lauksaimniecībā
Īpaši labvēlīga valsts nodokļu politika bija lauksaimniekiem.
- Viņi varēja iegūt lētus valsts kredītus.
- Tiem atļāva ar atvieglotiem noteikumiem iegādāties kokmateriālus ēku celtniecībai.
- Jaunsaimniecības uz pieciem gadiem atbrīvoja no nodokļu maksāšanas (1928.g. no tā tika atbrīvoti visi lauksaimnieki).
Lauksaimniecības atjaunošanā galvenā loma bija agrārai reformai. Līdz reformai muižniekiem piederēja 48,12% lauksaimniecības zemes. Kopējais muižnieku ģimeņu skaits Latvijā bija aptuveni 1300. Šīs ģimenes bija lielākie Latvijas zemes īpašnieki. Latvijā bija liels skaits bezzemnieku, kuri vēlējās iegūt zemi apsaimniekošanai. Projektā bija paredzēts atstāt muižām līdz 100 ha, bet pārējo zemi atsavināt.
Diskusijas izraisījās par atsavināšanas veidu – ar atlīdzību vai bez tās. Satversmes sapulce tā arī neizšķīrās par atsavināšanas kārtību. Sociāldemokrāti cīnījās par atsavināšanu bez atlīdzības, bet labējās partijas uzstājās par kompensāciju izmaksu muižniekiem. Problēmu atrisināja 1. Saeima, kura nolēma atlīdzību nemaksāt. Vācbaltu muižniecība sūdzējās Tautu Savienībā, bet saņēma atteikumu.
Valstij vislielākie ieņēmumi bija no rūpniecības un tirdzniecības, bet galvenos ieguldījumus valsts izdarīja lauksaimniecībā un izglītībā.
Agrārreformas rezultātā:
- Latvija ne tikai pārtrauca importēt pārtiku, bet sāka eksportēt lauksaimniecības produkciju uz Rietumeiropu (1932. g. pilnīgi tika pārtraukts graudu imports);
- Tika izveidotas aptuveni 80 000 jaunsaimniecības;
- Laukos tika uzceltas un atjaunotas 440 000 ēkas;
- Aramzeme tika palielināta par 0,5 milj. ha un sasniedza 36% no visas lauksaimniecībā izmantojamās zemes;
- Strauji pieauga šķirnes mājlopu skaits;
- Paaugstinājās mehanizācijas līmenis lauksaimniecībā;
- Pilsētu iedzīvotāju skaits samazinājās (laukos dzīvoja aptuveni 76% no visiem valsts iedzīvotājiem);
- Aizsākās kooperācija lauksaimniecībā. (1929. g. Latvijā bija jau 385 lauksaimniecības biedrības. Trīsdesmitajos gados Latvijā jau bija laukstrādnieku deficīts. Kā laukstrādnieki peļņā uz citiem Latvijas novadiem devās blīvi apdzīvotās Latgales iedzīvotāji. Iztiku Latvijā pelnīja arī liels skaits Lietuvas un Polijas darba meklētāju. Lietuvieši un poļi bija 15% no laukstrādnieku kopējā skaita.)
- Ar zemi tika nodrošināti aptuveni 280 000 bezzemnieku.
- Attīstījās pārtikas pārstrādes uzņēmumi. (Latvijā sāka darboties trīs cukurfabrikas, kas sekmēja cukurbiešu audzēšanu. Arī ārējā tirdzniecībā lauksaimniecības ražojumi ieņēma pirmo vietu. Lini bija galvenā eksportprece, bet otrajā vietā – sviests un bekona cūkgaļa.)
Jaunsaimniecība
Rūpniecība un tirdzniecība
Rīga līdz 1914. gadam bija viens no lielākajiem Krievijas tirdzniecības centriem. Latvijas ostas nodrošināja Krievijas eksportam ceļu uz Rietumiem. Pirmskara rūpniecība strādāja ar Krievijas izejvielām, un tai bija raksturīga liela darbaspēka koncentrācija lielos uzņēmumos. Pēckara periodā rūpniecība bija panīkusi, jo daudzas iekārtas bija izvestas uz Krieviju. Līdz ar to rūpniecību bija jāveido uz jauniem pamatiem. Tā balstījās uz sīkiem un vidējiem uzņēmumiem ar mazu strādājošo skaitu, kas pārsvarā bija orientēti uz vietējo izejvielu izmantošanu.
1914. g. Latvijā rūpniecībā bija nodarbināti aptuveni 97 000 strādnieku, bet 1920. g. – tikai 20 000. Rūpniecība pakāpeniski paplašinājās. Par svarīgākajām rūpniecības nozarēm kļuva kokapstrāde, metālapstrāde, tekstilrūpniecība, pārtikas rūpniecība, celtniecības materiālu ražošana, apģērbu un apavu ražošana un ķīmiskā rūpniecība. Šajās nozarēs izmantoja vietējās izejvielas vai arī tajās vajadzēja augsti kvalificētu darbaspēku. Latvijas rūpniecības attīstību sekmēja lētais darbaspēks, kvalitāte, valsts muitas politika. Kvalitāti garantēja valsts noteiktā preču kontrole.
Rūpniecības attīstību veicināja arī stabilas infrastruktūras izveidošanās. Attīstījās dzelzceļu un autobusu satiksme. Strauji paplašinājās ceļu tīkls.
Svarīgi!
Sākot ar 1922. gadu tika noslēgti vairākas tirdzniecības līgumi ar Eiropas valstīm, ASV un Turciju. Lielākie Latvijas tirdzniecības partneri bija Lielbritānija un Vācija, bet pēc 1927. g. arī PSRS.
Līdz 1931. gadam uz Rietumeiropu eksportēja lielu daudzumu linu, sviestu, gaļu un kokmateriālu.
Linu ziedi
Latvija importēja galvenokārt dažādas mašīnas, rezerves daļas, izejvielas ķīmiskajai un tekstilrūpniecībai, audumus, ogles, naftas produktus un siļķes.
Pasaules ekonomiskā krīze skāra arī Latvijas rūpniecību. 1931. – 1932. gadā rūpnieciskā ražošana samazinājās par 25 – 30%, palielinājās bezdarbs. Tomēr, pateicoties stabilajai rūpniecības nozaru struktūru attīstībai un tam, ka produkcija tika realizēta galvenokārt iekšējam tirgū, ekonomiskā krīze Latvijā nebija tik smaga kā attīstītajās Rietumvalstīs.
Valdība realizēja pretkrīzes pasākumus:
Valdība realizēja pretkrīzes pasākumus:
- paaugstināja ievedmuitu tarifus;
- ierobežoja preču ievešanas apjomus.
1931. gadā tika pasludināta nacionālās saimniecības aizsardzības programma, kuras pamatmotīvs bija – iztikt ar pašu ražojumiem.
Sociālā sfēra
Sociālā sfēra attīstījās ciešā saistībā ar valsts budžeta iespējām un strādājošo maksātspējas pieaugumu.
Latvijā 1922.g. valsts likumdošana noteica:
- Garantētu 2 nedēļu atvaļinājumu strādniekiem;
- Obligāto veselības apdrošināšanu slimokasēs rūpniecībā strādājošiem un viņu ģimenēm, kā arī daļai laukstrādnieku;
- Pabalstu izmaksu slimības gadījumā, sākot ar ceturto dienu, līdz 30 nedēļām 30 – 90% no algas;
- Zāļu pārdošanu cilvēkiem, kuri bija apdrošināti slimokasēs, par 15% no medikamentu cenas;
- Bezmaksas ārstu konsultācijas (Slimokases uzturēja poliklīnikas un slimnīcas);
- Grūtniecēm - četras nedēļas pirmsdzemdību un astoņas nedēļas pēcdzemdību atvaļinājumu;
- Valsts darbā strādājošiem garantētu pensiju (Pārējie varēja pēc vēlēšanās un iespējām noslēgt līgumu ar apdrošināšanas sabiedrību par savas pensijas fonda veidošanu.);
- Kolektīvos darba līgumus un obligāto apdrošināšanu pret nelaimes gadījumiem.