Kultūra
K. Ulmaņa autoritārā valdīšana bija vispretrunīgākais laiks Latvijas Kultūras dzīvē.
- No vienas puses, režīms kultivēja vadonības ideju un strikti apkaroja jebkuras disidentisma (atšķirīgus uzskatus) izpausmes mākslā, literatūrā un sabiedriskajās zinātnēs. Tas izstūma no kultūras dzīves daudzas brīvas un radošas personības, kuras vadoņa slavināšanu neuzskatīja par sevis cienīgu.
- No otras puses, autoritārais režīms sekmēja nacionālās kultūras attīstību. Bija daudzi pozitīvi rezultāti, jo valsts atvēlētie līdzekļi zinātnes, kultūras un izglītības attīstībai ar katru gadu pieauga.
Svarīgi!
1934.g. tika pieņemts jauns Kultūras fonda likums. Ar šo likumu fonda padome tika likvidēta, jo Kultūras fonda pārvaldei bija jānonāk K. Ulmaņa cilvēku rokās.
"Draudzīgais aicinājums"
Labus rezultātus deva K. Ulmaņa „Draudzīgais aicinājums” 1935.g. visiem Latvijas pilsoņiem dāvināt dzimtās skolas bibliotēkai grāmatas un līdzekļus to iegādei. Akcijas realizācijai izveidoja īpašu biroju. Tā rezultātā skolas saņēma 1,7 milj. grāmatu, 4500 gleznu, kā arī radioaparātus, mācību līdzekļus utt. Vienlaikus no skolas bibliotēkām tika izņemtas K. Ulmaņa režīmam nevēlamo autoru grāmatas. 1937.g. tika izveidots „Tēvzemes balvas” fonds izcilu sabiedrisko darbinieku apbalvošanai par īpašiem nopelniem.
1936.g. nodibināja Latvijas Vēstures institūtu. Zinātnes un izglītības atbalstam tika dibināti arī dažādi fondi, kuru kapitāls bija pat līdz 3 milj. latu. Arī arheoloģiskajai izpētei piešķīra vairāk līdzekļu. Ar vēsturnieka un tiesību zinātnieka Arveda Švābes darbiem Latvijas vēsture ieguva jaunu interpretāciju. Diemžēl vēlāk tautiskošanos ietekmē daudz kas Latvijas vēsturē tika pamatīgi romantizēts.
A. Švābe
Valdošais režīms asi reaģēja uz jebkādu kritiku. Daudzi literāri darbi tika aizliegti, ja radās aizdomas, ka to zemtekstā kaut kas ir vērsts pret vadoni vai viņa režīmu. Problēmas ar savu darbu nodošanu plašākai publikai bija Jānim Jaunsudrabiņam, jo viņa lugu „Invalīds un Ralla” aizliedza rādīt, tādēļ, ka tā „izsmejot valsts gādību par bijušajiem karavīriem”. Arī Šekspīra traģēdija „Jūlijs Cēzars” režīmam šķita bīstams. Tāpat K. Ulmaņa laikā valdības nepatiku izjuta tādi autori kā Ēriks Ādamsons, Kārlis Skalbe, Atis Ķeniņš, Ģirts Salnais, Kārlis Dziļleja. Labi klājās tiem autoriem, kas sacerēja vadonim glaimojošus darbus. Ne vienmēr tie bija talantīgi autori, lai gan daudzi no slavinātājiem tādi arī bija. Vilim Lācim apstākļi bija īpaši labvēlīgi. Pēc viņa romāna „Zvejnieka dēls” motīviem tika uzņemta skaņu filma. Obligātā dienesta kareivjus speciāli veda uz kino seansiem, lai parādītu šo filmu. Sabiedrisko lietu ministrija realizēja jaunrades uzraudzību, mudināja slavēt vadoni, bet brīvdomātājus centās nobīdīt malā.
Izglītība
Svarīgi!
Darbojās četras valsts augstskolas, kuru studentiem izveidoja valsts stipendiju fondu. Fonds deva iespēju spējīgiem jauniešiem gūt akadēmisko izglītību. Studentu īpatsvara ziņā Latvija bija pirmajā vietā Eiropā.
Skolu apmeklējošo bērnu dinamika (%)
Bija arī negatīvās puses – režīms jaucās augstskolu, īpaši LU iekšējā dzīvē. Studentu padomi stingri uzraudzīja, un maksimāli centās ierobežot jauniešu brīvdomības izpausmes. Skolās ieviesa obligāto ticības mācību pa konfesijām.
Kopumā laikmets, kas ieguva apzīmējumu „Ulmaņa laiki”, deva daudz nozīmīgu un pozitīvu sasniegumu latviešu tautai, nostiprināja ticību un paļāvību uz Latvijas valsti. Represijas pret citādi domājošiem bija mērenas. Viņi netika pilnīgi izstumti no sabiedrības dzīves. Tajā pašā laikā iepotētā paklausība un padevība vadonim kā jau visos autoritārajos režīmos atņēma sabiedrībai drosmi un spēju rīkoties, domāt patstāvīgi un darboties neatkarīgi. Tautas labklājības līmenis bija samērā augsts. Rīga kā Latvijas galvaspilsēta pirmo reizi bija kļuvusi par latvisku pilsētu. Rīgā bija moderni veikali, kinoteātri rādīja visjaunākās filmas, mākslas un kultūras jomā tika piedāvātas plašas iespējas. Tomēr vienkāršo pilsētnieku dzīves līmenis bija zemāks nekā lauciniekiem.