6. Vācu okupācijas vara Latvijā

Vācu okupācijas sākumā Latviju pārvaldīja vācu armijas militārā pārvalde, bet frontei virzoties uz austrumiem, tika izveidota vācu civilpārvalde. Baltijas valstis un Rietumbaltkrievija veidoja reihskomisariātu Ostland, kurš sastāvēja no 4 ģenerālapgabaliem: Igauniju, Latviju, Lietuvu un Baltkrieviju.
 

H. Loze

 

Ostlandes reihskomisārs bija Hinrihs Loze ar rezidenci Rīgā. Latvijas ģenerālapgabala vadītājs bija Otto Heinrihs Drekslers. Latvijas ģenerālapgabalā bija 6 apgabali: Rīga, Rīgas lauku rajons, Liepājas, Jelgavas, Valmieras un Daugavpils apgabals. Tos vadīja apgabalu komisāri.

 
Ostlandē darbojās reiha policijas dienesti, kuri bija pakļauti SS reihsfīreram un augstākajam policijas priekšniekam – Heinriham Himleram. SS un policijas šefs reihskomisariātā Ostland bija SS ģenerālis Fridrihs Jekelns, bet Latvijas ģenerālapgabalā – SS oberfīrers V. Šrēders. Augstākā okupēto Austrumzemju lietu  pārzinātāja nacistiskajā Vācijā bija Okupēto austrumu teritoriju ministrija, kuras vadītājs un Hitlera padomnieks austrumu lietās bija Alfrēds Rozenbergs. Vācu militāros pārvaldi Ostlandē realizēja ģenerālis V. Brēmers. Viņš bija pakļauts karaspēka virspavēlniecībai un komandēja visas aizmugures karaspēka struktūras.
 

 

 

 

 

 

O. Dankers

 

Jau pirmajā vācu okupācijas gadā tika izveidota divpakāpju vācu tiesu sistēma un prokuratūra. Ieviesa ārkārtējās tiesas, kas sastāvēja no 3 SS virsniekiem. Paši vācieši ārkārtējām tiesām nebija pakļauti, tās bija terora mehānisms pret vietējiem iedzīvotājiem līdzīgi kā „troikas” komunisma laikos. Tika izveidots arī plašs koncentrāciju nometņu tīkls: Salaspilī, Mežparkā, Strazdmuižā, Saldū un citur.
 

 

  

Nacistu politikas sastāvdaļa bija antisemītisms – pret ebrejiem vērsta ideoloģija un terors. Tika sludināts, ka ebreji ir iznīcināma rase. Pilsētās, kur dzīvoja daudz ebreju, tika izveidoti geto – slēgti, apsargāti ebreju rajoni. Geto drīkstēja atstāt tikai dodoties uz darbu. Ebrejus apcietināja un ieslodzīja koncentrācijas nometnēs. Viņu mantas tika konfiscētas. Tika arī realizēts holokausts – ebreju masu slepkavības. Uz ielas ebreju tautības iedzīvotāji drīkstēja atrasties tikai ar dzeltenu sešstūra zvaigzni uz apģērba.

 

 

Vietās, kur ebreji tika izvesti vai noslepkavoti, tika uzlikts uzraksts – „judenfrei” – brīvs no ebrejiem.
Okupētajā Latvijā līdz 1945. g. tika nonāvēti 50 000 – 70 000 ebreju tautības iedzīvotāji, kuriem Latvija bija pastāvīga dzīvesvieta. Uz Latviju tika pārvietoti un nogalināti vairāki Rietumeiropas valstu ebreji. Tikai drosmīgākie uzdrošinājās slēpt ebrejus. Latviešu līdzpilsoņi izglāba dzīvību vairāk nekā 300 ebrejiem. Okupācijas vara centās terorā pret ebrejiem iesaistīt vietējos iedzīvotājus. Izveidoja vācu drošības dienesta SD (Sicherheitsdienst – drošības dienests; SS elitāras sastāvdaļa) latviešu palīgnodaļas, kurām bija jāveic akcijas pret ebrejiem, sarkanajiem partizāniem u.c. antinacistiski noskaņotajiem. 
 

Vācu iestādes Latvijas ekonomiskās politikas jomā nedarbojās saskaņoti. Pastāvēja dažādi ekonomiskās politikas virzieni  attiecībā uz Latviju.

 
Okupēto austrumu teritoriju ministrs Alfrēds Rozenbergs uzskatīja, ka Latvija ir jākolonizē un jāiekļauj Lielvācijas sastāvā, tādēļ tās ekonomiskais potenciāls jāsaglabā. Bet Vācijas augstākie vadītāji iekarotās zemes uzskatīja par Vācijas kara laupījumu un attiecīgi arī rīkojās. Latvijas iedzīvotājiem bija uzliktas dažādas nodevas. Lielākā daļa preču, materiālu un izejvielu krājumi tika no Latvijas izvesti. Virsroku ņēma ekonomiskās politikas virziens, saskaņā ar kuru no Latvijas tika izvestas materiālās vērtības kā kara laupījums.