Ciltis, kas dzīvoja zemēs ap Baltijas un Ziemeļu jūru, līdz pat 8. – 9.gs. tikpat kā nebija pazīstamas Eiropas rietumos un dienvidos. Ziemeļeiropas austrumos (Austrumbaltijā, tagadējās Somijas teritorijā un mūsdienu Krievijas ziemeļrietumos) dzīvoja baltu un somugru ciltis. Savukārt Skandināvijas pussalas dienviddaļu un tagadējās Dānijas teritoriju apdzīvoja ziemeļģermāņi. Savā attīstības pakāpē šīs sabiedrības vēl nebija sasniegušas valstiskumu. Tām nebija arī ciešu kontaktu ar Romas impēriju un tās neskāra lielās tauta staigāšanas procesi. Tās atradās ārpus kristīgās civilizācijas robežām.
Ziemeļģermāņu sirotāju aktivitātes Eiropā piešķīra laika posmam no 9. līdz 11. gadsimtam apzīmējumu vikingu laikmets. Lai gan vikingu laikmets kā atsevišķs vēstures posms bija raksturīgs galvenokārt Ziemeļeiropai, tā ietekmi izjuta arī pārējā Eiropa. Vikingu sirojumos, īpaši to beigu posmā, bija iesaistītas arī baltu un somugru ciltis. Vikingu vislielākais aktivitātes laiks saistās ar ziemeļģermāņu ciltīm – dāņiem, norvēģiem un zviedriem.
Vikingi
Vikingi dzīvoja visā Skandināvijā (Zviedrijā, Norvēģijā, Dānijā), Islandē, Grenlandē, īsu brīdi Ziemeļamerikā, kā arī Baltijas jūras piekrastē (Latvijā, Igaunijā). Pasaules vēsturē vikingus pazīst kā nežēlīgus laupītājus un sirotājus, taču vikingi bija arī lietpratīgi kuģu būvētāji, bezbailīgi karotāji, gudri tirgotāji un čakli zemkopji.
Vikingi bija skandināvu un Baltijas jūras baseina izcelsmes pirāti viduslaikos, laika posmā, kas aptver 9. - 11.gs.
Vikingu pilsētas Skandināvijā.
Vārda "vikingi" izcelsme nav īsti skaidra. Vikingi, tāpat kā vairums citu agrāko vai vēlāko gadsimtu piejūras reģionu iedzīvotāji, nodarbojās ar lauksaimniecību un zvejniecību. Sākotnēji vikingi savu jūras braukšanas prieku arvien vairāk papildināja ar laupīšanu, tomēr drīz tie atrada ienesīgu tirdzniecības ceļu no Rietumeiropas uz Tuvajiem Austrumiem, kuru vairākus gadsimtus pirms viņiem kontrolēja goti.
Krievu historiogrāfijā, kā arī latviešu vēsturnieku darbos, vikingi tiek dēvēti par varjagiem. Savukārt Francijā Normandijā apmetušos vikingus dēvē par normāņiem.
Agrākā liecība par vikingu laikmeta sākumu ir par dāņu un norvēģu jūras sirotāju iebrukumu 793.g. Lindisfārnas klosterī, kas atradās Anglijas ziemeļu apgabalā Nortambrijā.
Vikingu laikmeta periodizācija
Vikingu laikmetu iedala 3 periodos:
- agrais vikingu laikmets (no 793. līdz 891. g.) – neatkarīgu, pašorganizējošos “brīvo karadraudžu” darbība, kas sākās ar Ziemeļeiropas piekrastes sirojumiem, un izvērtās par visai vērienīgām aizjūras ekspedīcijām (šis etaps beidzās ar vikingu sagrāvi pie Lōvanē 891. gadā), asinsradniecības un novadniecības morāles laiks;
- vidējais vikingu laikmets (no 891. līdz 980. g.) – ārējās ekspansijas panīkums, valstu veidošanās un iekšējās cīņas par varu Skandināvijā, valsts veidošanās, sabiedrības noslāņošanās;
- vēlais vikingu laikmets (no 980. līdz 1066. g.) - skandināvu karalistu savstarpējā cīņa, “brīvo karadraudžu” izzušana un “konungu-vikingu” ekspansija.
Katrā no šiem laika posmiem vikingu darbība, dzīvesveids un sociālā struktūra atšķiras, tāpēc ir grūti runāt par vikingu fenomenu kā par galīgu, nemainīgu un viegli aprakstāmu struktūru. Ir pat neiespējami nošķirt vikingus no pārējiem skandināviem, ar kuriem tos saistīja ciešas kultūras, radniecības un sociālās saites.
Vikingu sirojumu cēloņi
Vikingu kuģis
Cēloņi vikingu sirojumiem meklējami gan Skandināvijas dabas apstākļos, gan sarežģītajā ziemeļģermāņu sabiedrības attīstības gaitā. Lai gan ziemeļģermāņi apdzīvoja plašas teritorijas, lauksaimniecībai piemērotu zemju tur bija maz. Pat mūsdienās Zviedrijā lauksaimniecībai piemēroti ir tikai 9%, bet Norvēģijā 3% zemju no kopējās teritorijas. Salīdzinājumā ar lauksaimniecību laupīšana, tirdzniecība un jaunu apmetņu vietu meklējumi solīja lielāku labumu.
9. - 10. gs. Eiropas karaļnamos vairāku gadsimtu laikā bija jau uzkrājušās ievērojamas bagātības. Tās pašas par sevi jau bija vilinājums laupītājiem.
Sirojumus sekmēja neparasti augstais kuģu būvniecības attīstības līmenis. Skandināvu kuģi tobrīd bija vislabākie Eiropā. Speciāli kuģi tika būvēti gan tirdzniecībai, gan laupīšanām. Viens no vikingu kuģu tipiem - snekja bija pilnveidota romiešu galleja. Tā bija lielāka izmēra un parasti aprīkota ar burām un airiem, tādēļ šie kuģi varēja pārvietoties arī bezvēja apstākļos vai pat virzīties pret vēju vai straumi. Vikingiem nebija zāģu, tāpēc viņi lietoja cirvjus un teļļus, lai izgrebtu dēļus ar izciļņiem, kurus kopā sanagloja ar dzelzs naglām. Būvniecībā izmantoja dažādus kokus, bet kuģa “mugurkaulam” jeb ķīlim – tikai ozolkoku. Kuģa priekšgalu rotāja kokgriezumi – kāda dzīvnieka galvas atveidojums.
Vikingu kuģi bija vairāku veidu:
- viegli, ātri karakuģi – drakkar,
- smagi, spēcīgi kuģi tirdzniecības vajadzībām – knorr,
- piekrastes kravas kuģi – karv.
Tirdzniecība
Vikingi nebūt nebija tikai jūras laupītāji, tie bija arī labi tirgotāji. Viņi tirgoja gan ziemeļos iegūtās zvērādas un vergus, gan arī sagrābto laupījumu. Vikingu izveidotais ziemeļu-dienvidu tirdzniecības ceļš bija svarīgs Eiropai tās ekonomiskajos sakaros ar arābiem un citām Austrumeiropas zemēm. Šajā laikā Rietumeiropas sakari ar arābu zemēm bija apgrūtināti sakarā ar militāriem konfliktiem starp arābiem un Bizantiju, kā arī Bizantijas iekšējiem nemieriem. Savukārt, gandrīz visu Vidusjūru un pat Alpu pārejas bija bloķējuši Ziemeļāfrikas pirāti. Tādējādi Rietumeiropa faktiski bija pilnībā „nogriezta” no Austrumiem.
Zviedru vikingi parasti devās austrumu virzienā. Tranzītam pilnīgi pieņemams no Rietumeiropas uz Tuvajiem Austrumiem izrādījās ūdensceļš caur Baltijas jūru, un tālāk pa Krievijas rietumu daļas upēm un ezeriem. Vikingu izveidotais vienotais tranzīta ceļš ("Ceļš no varjagiem uz grieķiem") sākās tagadējās Latvijas teritorijā, tad pa Daugavu veda līdz Polockai, tad pa mazākām upēm līdz Gņezdovai un Smoļenskai Dņepras krastā, par kuru tālāk līdz Melnajai jūrai. Pa šiem ceļiem risinājās tirdzniecība, kaut gan vājāk aizsargātās vietās notika arī sirojumi.
Par vikingu ietekmi austrumu zemēs liecina tas, ka Bizantijas imperatori no viņiem veidoja elites miesassargu vienības.
Vikingu ekspansija
Vikingu ekspansija Eiropā un daudzos gadījumos tālu aiz tās robežām sākās 9. gadsimta sākumā un turpinājās apmēram līdz 11. gadsimta vidum. Vikingu laikmeta spilgtākie notikumi risinājās Eiropas rietumos un saistījās ar norvēģu un dāņu sirojumiem. Sākot ar 8. gs. beigām ziemeļnieku kuģi regulāri piestāja gan Anglijas, gan Francijas, gan Spānijas krastos. Tika izlaupītas pilsētas, ciemi, klosteri un baznīcas.
Skandināvi pasauli būtībā bija "sadalījuši" savā starpā. Dāņi terorizēja Rietumeiropas un Anglijas piekrasti, bet norvēģi "specializējās" transatlantisko ceļojumu jomā, apgūstot no sākuma Šetlandes un Fēru salas, bet vēlāk Īslandi, tad Grenlandi un Ziemeļamerikas piekrasti ilgi pirms Kristofers Kolumbs "atklāja" Ameriku.
Rietumeiropa vikingu sirojumos saskatīja postošus pagānu iebrukumus, kas kristīgajām tautām bija Dieva sods par grēkiem. Šausmas, ko radīja neprognozējamie vikingu iebrukumi, atspoguļojās 9. – 11. gs. dievkalpojumos Rietumeiropas baznīcās. Dievkalpojumi tur bieži sākās ar lūgšanu, lai Dievs pasargā no normaņu briesmām.
885. g. grāfa Odo vadībā no izlaupīšanas tika pasargāta Parīze. 9. gs. vikingi šo pilsētu aplenca 4 reizes.
Politiski sadrumstalotā Rietumeiropa nespēja pretoties ziemeļu sirotājiem. Vikingi turpināja laupīt. 846. g. tie aplenca Romu. Tikai 9. gs. beigās sākās pirmie mēģinājumi apturēt vikingu iebrukums. Viens no sekmīgākajiem bija Anglijas valdnieka Alfreda Lielā organizētā pretdarbība. Viņš Anglijas piekrastē izveidoja koka torņu un žogu nocietinājumus, kuros uzturējās karavīru vienības. Tika būvēta arī flote, kuras sastāvā bija lielāki kuģi nekā skandināviem.
Vikingu sirojumu pirmo vilni noslēdza jauna taktika – apmešanās iekarotajās teritorijās. 911. g. rietumfranku karalis Kārlis Vientiesīgais, mēģinot novērst nepārtrauktos vikingu iebrukumus rietumu krastā, atdeva normaņu vadonim Rolonam kā lēni teritorijas Sēnas upes grīvā. Normaņi atzina savu vasaļa atkarību, pieņēma kristietību un apņēmās šīs zemes aizsargāt pret citiem iekarotājiem. Tā 10. gs. izveidojās Normandijas hercogiste.
10. gs. beigās norvēģu un dāņu uzbrukumi turpinājās. Anglijas karalistes bija spiestas atpirkties no iekarotājiem, maksājot tiem nodevas – „dāņu naudu”. To maksāja arī franki.
Pēdējais skandināvu iekarotāju vilnis vēlās pāri Eiropai 11. gs. sākumā. Šajā ekspansijā piedalījās jaunās kristīgās valstis Dānija un Norvēģija. Sirojumu mērķis bija nevis laupīšana, bet jaunu teritoriju iekarošana. Vislielākos panākumus guva Dānija , kurai uz laiku izdevās iekarot Anglijas lielāko daļu un apvienot vairākas skandināvu zemes. Konungs Knuds I Lielais bija vienlaikus Anglijas, Dānijas, Norvēģijas un Zviedrijas dienviddaļas karalis, bet viņš uzturējās galvenokārt Anglijā. Pēc viņa nāves šis veidojums saira.
Vikingu laikmets beidzās 11. gs. vidū, taču Normandijas hercogistes normaņu iekarojumos turpināja saglabāties daudzas vikingu iezīmes. Piemēram, dodoties iekarot Angliju, Normandijas hercogs Vilhelms I Iekarotājs 1066. g. pārcēlās pāri jūras šaurumam ar kuģiem, kas bija būvēti pēc vikingu parauga.
Jaunu zemju apgūšana
Jau vikingu laikmeta sākumā skandināvi apmetās uz patstāvīgu dzīvi gan jaunatklātās, gan līdz tam mazapdzīvotās zemēs.
9. – 11. gs. Anglijā un Eiropas kontinentālajā daļā vikingu sirojumu gaitā izveidojās vairākas palielas skandināvu apmešanās vietas. Pakāpeniski Anglijas ziemeļaustrumos izveidojās īpaša dāņu vikingu apdzīvota teritorija – „dāņu tiesību” apgabals jeb Denlo. Tikai 10. gs. beigās anglosakšu valdnieki šo apgabalu pakļāva sev. Ar laiku skandināvu ieceļotāji saplūda ar vietējiem iedzīvotājiem. Dažu gadsimtu laikā jaunatnācēji pilnīgi asimilējās jaunajā vidē.
Skandināvu tirgotāju un amatnieku apmetnes pastāvēja arī Senās Krievzemes ziemeļaustrumos.
Rietumos norvēģu vikingi jau 8. gs. beigās jaunu zemju meklējumos sasniedza un pakļāva tikpat kā neapdzīvotās Farēru, Šetlendas un Orkneju salas.
Tomēr viens no lielākajiem vikingu pasākumiem bija Islandes kolonizēšana. Tur bija plašas un auglīgas ganības. No Islandes skandināvu vikingi virzījās tālāk uz rietumiem. 10. gs. beigās no Islandes par slepkavībām izraidītais Ēriks Rudais dibināja pirmo apmetni jaunatklātajā Grenlandē. Arī tur pirmajiem kolonistiem sekoja citi skandināvi, un pakāpeniski Grenlandes dienviddaļā attīstījās divas lielākās kolonijas – Austrumu apmetne un Rietumu apmetne.
Grenlande
Grenlandē toreiz bija siltāks klimats kā mūsdienās. Tas ļāva nodarboties ar lopkopību un medībām. Šī kolonija pastāvēja līdz pat 15. gs. vidum. Tur dzīvoja ap 4000 cilvēku, bija uzceltas 17 baznīcas un 2 klosteri, 12. gs. nodibināta bīskapija. Kolonisti tirgoja roņu un balto lāču ādas, valzirgu ilkņus un ādas izmantoja kuģu tauvu gatavošanai.
Ap 1000. gadu Grenlandes kolonisti nonāca līdz Ziemeļamerikai. Islandiešu sāgas jaunā kontinenta pirmatklājēja vārdu piedēvē Ērika Rudā dēlam Leifam Ēriksonam. Tomēr apmetnes tur pastāvēja neilgi, jo kolonisti vai nu gāja bojā sadursmēs ar naidīgajiem vietējiem iedzīvotājiem vai atgriezās mājās. Amerikas atklāšana ārpus Skandināvijas nekļuva zināma.
Vikingu sabiedrība
Lai bargajos dabas apstākļos izdzīvotu, vikingi dzīvoja radinieku grupās. Mazas ģimenes (tēvs, māte un bērni) nespēja tikt galā ar visām saimnieciskajām problēmām, tāpēc kopā dzīvoja grupa asinsradinieku. Darbus izrīkoja ģimenes galva – tēvs. Mantu un vietu mantoja tikai vecākais dēls, tāpēc pārējie dēli parasti kļuva par sirotājiem. Šāda ģimene veidoja brīvos saimniekus, kurus Skandināvijā dēvēja par bondiem (bo – apmetne, māja).
Lai gan vikingu sabiedrībā noteicēji bija vīrieši un precību jautājumus kārtoja vecāki, tomēr arī sievietēm bija savas tiesības, jo viņas drīkstēja šķirties.
Vikingi katru vasaru rīkoja sapulces, ko sauca par tingu (no senģermāņu ding – lieta). Šeit kopā sanāca visi brīvie bondi un izšķīra strīdus, iztiesāja noziegumus un pārkāpumus, kā arī izvēlēja konungu (mazais ķēniņš), kas bija cilšu vadonis, un bija atbildīgs par kara jautājumiem.
Vikingu dzīvesveids
Vikingi dzīvoja sētās, kurās bija daudz ēku. Tie cēla īpaša tipa mājas - garums 10 – 50 m. Sienas bija no akmens, koka vai velēnām. Jumti bija pārklāti ar salmiem, niedrēm vai velēnām. Galvenā ēka bija dzīvojamā māja, taču lopu kūts nereti atrādās zem viena jumta ar dzīvojamo ēku. Apkārt ēku grupai bija žogs, kas pasargāja no sirotājiem un meža zvēriem. Vikingu apmetnes parasti atradās fjordu līčos.
Nereti mirušos valdniekus apbedīja kopā ar viņu kuģiem. Mirušo jūrnieku piemiņai krastā novietoja akmeņus, kuros iekala rūnas, kurām vēlāk cilvēki piedēvēja maģiskas spējas.
Vikingiem nebija kompasu, tāpēc parasti kuģojot viņi turējās tuvu krastam, bet, braucot tālāk jūrā, vikingi novēroja sauli un zvaigžņu stāvokli, vēja raksturu, kā arī migrējošo putnu paradumus.
Vikingiem nebija kompasu, tāpēc parasti kuģojot viņi turējās tuvu krastam, bet, braucot tālāk jūrā, vikingi novēroja sauli un zvaigžņu stāvokli, vēja raksturu, kā arī migrējošo putnu paradumus.
Vikingu kultūra
Vikingu laikmeta cilvēks bija ļoti mobils. Katrā ceļojumā vai sirojumā vikingi līdzi ņēma ar literārām spējām apveltītus dzejniekus un dziesminiekus, kurus dēvēja par skaldiem. Viņi rakstīja gan slavinājumus karavīriem, gan ceļojumu aprakstus, gan vienkāršas dziesmas uzmundrinājumam.
Kā daudzām tautām, arī vikingiem pastāvēja daudzdievība. Vikingu ideāls bija kareivīgi dievi, piemēram, Odins, Tors, Tīrs u.c., taču bija arī auglības dievi Freijs un Freija. Freija bija arī mīlestības un nāves dieviete. No vikingu dievu nosaukumiem ir cēlušies nedēļu dienu nosaukumi angļu un vācu valodā, piemēram, Tīrs (Tīu), kurš bija debesu dievs un karavīru aizstāvis – otrdiena (angļu –Tuesday), Tors (Donārs) – pērkona dievs – ceturtdiena (vācu – Donnerstag), Freija jeb Frija – piektdiena (angļu – Friday, vācu – Freitag).
Vikingi ticēja, ka pastāv aizkapa dzīve, tāpēc vikingu kapos tika apraktas arī mantas. Dažus mirušos kremēja (sadedzināja), dažus apbedīja, citus palaida jūrā. Ticējumi vēsta, ka Odina vadītajā aizkapa valstībā Valhāllā pie daiļajām jaunavām valhīrām nonāca tikai kaujās kritušie karavīri. 10. gs. beigās vikingi pieņēma jaunu ticību – kristietību. Kristianizācijas procesi Dānijā un Norvēģijā noslēdzās jau 11. gs sākumā, taču Zviedrijā tikai 12. gs.
Vikingiem pastāvēja sava rakstību sistēma – rūnu alfabēts. Rūnu alfabēts pastāvēja jau lielās tautu staigāšanas laikā (1. gs. - 8. gs.), kurā bija 24 zīmes, taču vēlāk skandināvi no tā izveidoja 16 zīmju alfabētu.
Garākus rūnu rakstus iekala akmeņos, kuri bija īpaši pieminekļi – rūnakmeņi, kurus uzstādīja par godu kādai personai vai notikumam. Sākumā rūnakmeņos bija vienīgi teksti, bet ar 10.gs. sāka izmantot arī zīmējumus. Visbiežāk tie bija „zvēru stila” elementi – dzīvnieku galvas, pūķi.
No vikingiem saglabājušies mīti. Mītu apkopojumus sauca par Ēdām (tulkojumā – vecāmāte).
Vikingi baidījās no mistiskām būtnēm arī ikdienā. Tie cēla augstus žogus, lai sētā netiktu troļļi – noauguši milži, kuri dzīvoja kalnu alās, harpijas – milzīgi putni ar cilvēka galvu, jo uzskatīja, ka blakus Mitgardai – „vidus sētai” jeb cilvēku apdzīvotajai pasaulei atrodas Āsgarda – „āsu zeme”, kurā mita dievi. Ārpus žoga atradās Milžzeme – Ūtarga – „ārējā pasaule” - haosa, dēmonu un milžu valstība, kas aptvēra cilvēku un dievu apdzīvotās pasaules.
Vikingu laikmeta sekas
Trīs vikingu laikmeta gadsimti izmainīja Eiropas ziemeļdaļu. Bija izveidojušās jaunas Ziemeļeiropas valstis. Kādreizējās maz zināmās, pagāniskās Skandināvijas teritorijas, kuras apdzīvoja ziemeļģermāņu ciltis, vikingu laikmeta gaitā apvienojās spēcīgās valstīs – Norvēģijā, Dānijā un Zviedrijā. No vienas puses vikingu uzbrukumi traucēja dzīves ritmu, postīja saimniecības, iznīcināja kultūras un prasīja cilvēku upurus. No otras puses veidojās jauni tirdzniecības sakari starp Ziemeļu un Baltijas jūru, nostiprinājās saites starp Ziemeļeiropu un Dienvideiropu, attīstījās kuģniecība, notika jaunu zemju atklāšana un kolonizācija.
Austrumbaltija vikingu laikmetā
Vikingu laikmets Austrumbaltijā bija uzplaukuma laiks. Strauji attīstījās lauksaimniecība. Zemkopībā sāka audzēt jaunus graudaugus – auzas un rudzus. Attīstījās lopkopība, amatniecība un tirdzniecība. Pieauga iedzīvotāju skaits, veidojās jauni administratīvi centri (pilskalni ar senpilsētām). Pastāvēja agrīni valstiski veidojumi, piemēram, kuršu teritorijās 9. gs. beigās pastāvēja piecas „valstis”, iespējams, pieci pilsnovadi.
Saskarsmi ar skandināvu vikingiem tūkstošgades mijā noteica Austrumbaltijas ģeogrāfiskais stāvoklis. Viens „ceļa no varjagiem uz grieķiem” atzars pa Daugavu šķērsoja Latvijas teritoriju. Par iekļaušanos tirdzniecības sakaros liecināja arābu sudraba monētas, kuras Latvijas teritorijā atrastas vairāk kā 2000.
Skandināvijas tirgotāju atbalsta punkti Austrumbaltijas zemēs sāka veidoties jau 7. gs. Tāds netālu no tagadējās Liepājas ap 650.g. izveidojās Grobiņā. Skandināvu kolonisti šeit dzīvoja līdz pat 9. gs. sākumam, kad kurši tos izspieda no teritorijām.
9. – 11. gs. līdzās tirdzniecībai notika arī sirojumi, kas skāra galvenokārt kuršus, igauņus, lībiešus un zemgaļus.
Balti un Baltijas somi bieži spēja dot pienācīgu pretsparu vikingiem. Par skandināvu sirotāju zaudējumiem liecina bojā gājušo piemiņai uzstādīties rūnakmeņi galvenokārt tagadējā Zviedrijā. Tajos minēti kuršu, zemgaļu, igauņu un lībiešu zemēs kritušie karotāji.
Vikingu laikmeta beigās pašas Skandināvijas zemes kļuva par uzbrukuma objektiem. Sākot ar 11. gs. kurši, igauņi un prūši arvien biežāk sāka sirot Skandināvijas piekrastēs.