Līdzīgi citām Eiropas valstīm, arī Krievija 16.gs. tiecās pēc varas centralizācijas, taču tas notika savdabīgā veidā, ko noteica Krievijas specifiskā vēstures pieredze. Maskavas valdnieki radīja arvien despotiskāku režīmu. Jau 15. gs. beigās Ivans III izdeva visai valstij vienotus likumus un radīja valdniekam uzticīgu dienesta ļaužu slāni, vienlaikus ieviešot tirāniskus valdīšanas paņēmienus, konfiscējot valdījumus, piespriežot biedējošus sodus un izsūtot cilvēkus uz tālām nomalēm. Vasilijs III turpināja tēva politiku. Reformācijas vētras Krievijā valdošo pareizticīgo baznīcu neskāra. Turpretim saimniecība attīstījās haotiski, un mēģinājumi to regulēt sākās tikai 16. gadsimtā. Tādēļ Krievijā salīdzinājumā ar Rietumeiropu trūka vairāku centralizācijas motīvu – īpaši saimniecisko, kaut gan likumu un tradīciju, kas ierobežo valdnieka patvaļu, bija daudz mazāk.
Ivans IV
Mēģinājumi izvērst strauju, bet reizē arī vardarbīgu centralizāciju izpaudās Ivana IV (1533-1584) valdīšanas laikā. Ivanu IV, kurš varu formāli bija mantojis 3 gadu vecumā, 1547. gadā pēc ilgiem bajāru grupējumu savstarpējo cīņu, dienvidu stepju klejotāju – tatāru atkārtotu uzbrukumu, neražas, bada un dumpju gadiem kā pirmo kronēja par caru.
(Līdz tam par cariem Krievijā atzina vienīgi Bizantijas imperatoru, Svētās Romas impērijas ķeizaru un Zelta Ordas hanu. Pats sevi ar šo titulu apveltīja jau Ivans III, bet oficiāli kronēts kā cars viņš netika. Ivana IV kronēšanas iniciators bija tālredzīgais politiķis Makarijs. Šādi Krievijas valdnieks ārpolitikā demonstrēja pilnīgu neatkarību no mongoļiem, izteica pretenzijas uz Bizantijas mantojumu un panāca, ka attiecībās ar citām Eiropas valstīm viņš tika uzskatīts par imperatoru (iepriekšējais lielkņaza tituls tika tulkots kā „princis” vai „lielhercogs”). Iekšpolitikā cara gods nozīmēja ievērojami augstāku stāvokli salīdzinājumā ar visām kņaza dzimtām un pēc Bizantijas parauga arī varu pār Baznīcu.)
Ivana IV patstāvīgās valdīšanas sākums iezīmējās ar milzīgu ugunsgrēku un stihisku dumpi Maskavā, kuru seku pārvarēšanas grūtības radīja nepieciešamību pēc reformām.
Pirmās reformas plānoja un īstenoja neliels caram tuvu augstmaņu pulciņš – „izredzēto padome”. Karaspēks pārgāja daļējā valsts apgādībā. Tika izveidota centralizēta valsts nodokļu ievākšanas sistēma. Centrālās valsts intereses dažādās interesēs (ārlietās, aizsardzībā u.c.) sāka aizstāvēt kontroles iestādes – prikazi. Tika sastādīts jauns likumkrājums un pieņemts garīdzniecības dzīves normu kodekss. Taču Ivans IV, būdams pēc dabas despots un paniski baidīdamies no sazvērestībām, nolēma atbrīvoties no ietekmīgākajiem padomdevējiem un savu varu padarīt vienpersonisku. Veiksmīgi uzsāktās pakāpeniskās reformas pārtrauca terors. Cara valdīšanas metodes viesa šausmas tautā. Viņu sāka dēvēt par Ivanu Bargo.
Vispirms cars vērsa represijas pret „izredzēto padomes” locekļiem un to likvidēja. Tad viņš ieplānoja radīt it kā pāri valstij un visām tiesībām stāvošu pārvaldes aparātu, kam tiktu piešķirtas neierobežotas tiesības un kas bez ierunām pakļautos valdniekam. Valsts tika sadalīta 2 daļās. Daļa zemju tika pārvaldītas pa vecam – ar bajāru domes un prikazu palīdzību, bet pārējās zemes nonāca tiešā cara pakļautībā. Tika izveidota opričņina – cara daliena, kurā bija īpaša pārvaldes sistēma un savs karaspēks.
1564. gadā cars un viņa tuvākās uzticības personas kopā ar ģimenēm pameta Maskavu un Aleksandrovas brīvciemā izveidoja jaunu rezidenci. No turienes cars izsūtīja vēstījumu, kurā kņazus un bajārus apvainoja valsts nodevībā. Pie varas viņš bija gatavs atgriezties tikai ar nosacījumu, ka iegūs tiesības valdīt, ne arvienu nerēķinoties, un daļa Krievijas teritorijas nonāks viņa tiešā pakļautībā. Opričņinas zemēs ieviesa bezierunu paklausību caram.
Ivana Bargā despotisko valdīšanas metožu rezultātā cars zaudēja autoritāti tautā. Centralizācijas procesi norisa vienlaikus ar Krievijas ārpolitisko ekspansiju: Krievija sakāva Kazaņas un Astrahaņas tatārus un guva panākumus Livonijas kara sākumposmā. Taču pārvaldes sabrukums neizbēgami radīja arī neveiksmes ārpolitikā. Ar panākumiem turpinājās vienīgi Sibīrijas iekarošana un kolonizācija, taču tas bija nevis valdības, bet gan tirgotāju un pierobežas kazaku nopelns.
Pēdējos dzīves gados arvien asāk izpaudās Ivana Bargā psihiskā nelīdzsvarotība. Kādā dusmu lēkmē viņš nosita savu dēlu, troņmantnieku Ivanu. Neierobežotā vara bija jāmanto Ivana IV vidējam dēlam – psihiski slimajam Fjodoram.