Spānija jauno laiku sākumā pārdzīvoja dramatiskas pārvērtības. Būdama Hābsburgu valdījumu sastāvdaļa un lielākā koloniju īpašniece, tā pretendēja uz vadošo lomu Eiropas politikā, bet bija spiesta samierināties ar lielvaras statusa zaudēšanu.
Ārēji spožo koloniālo lielvaru nomāca smagas iekšējas problēmas. Nelīdzēja despotiskas valdīšanas metodes, reliģisks fanātisms un pat panākumi varas centralizācijā – nekas nespēja mazināt saimniecisko atpalicību. Orientējoties uz koloniju izmantošanu, vietējo saimniecību atstāja novārtā. Valdnieku politika pastāvīgi bija orientēta uz Eiropas problēmu risināšanu, tādēļ Spānijā radās nopietnas finansiālās grūtības.
Kad Spānijas karalis Kārlis I Hābsburgs kļuva par Vācu Roma impērijas ķeizaru, Spānijai vēl ilgi nācās apmaksāt viņa Vācijas ceļojumu un kronēšanas izdevumus. Arī pēc tam, jau kā ķeizars, Kārlis V Spāniju galvenokārt uztvēra kā finanšu avotu impērijas vajadzībām, regulāri pieprasot piespiedu aizdevumus vai nododot valsts nodokļus atpirkšanā saviem kreditoriem. No aizokeāna zemēm gūtās milzīgās bagātības tika izšķērdētas, sedzot valsts parādus un iepērkot preces, kuras netika ražotas saimnieciskajā ziņā vāji attīstītajā Spānijā. Spānijas valsts amatos viņš mēdza iecelt Flandrijas augstmaņus. Šāda rīcība radīja kārtu pārstāvju neapmierinātību.
Kārlis V
Eiropas valstu pretestība un reformācija bija sagrāvusi Kārļa V sapni par universālas katoliskas Hābsburgu lielvaras radīšanu. 1555. gadā Hābsburgu valdījumi tika sadalīti – Spānija kopā ar kolonijām, Nīderlandi un valdījumiem Itālijā nonāca Kārļa V dēla Filipa rokās. Filips II pārvērta Spāniju par katolicisma cietoksni, atbalsta punktu cīņā pret Hābsburgu un katoļu baznīcas pretiniekiem visā Eiropā. Viņš fanātiski ticēja savas varas sūtībai un visus spēkus veltīja tās galveno balstu – centralizācijas un katolicisma stiprināšanai.
Valdnieka ieceres simbolizēja jaunās galvaspilsētās Madrides tuvumā pēc Filipa II iniciatīvas celtais Eskorjals – rezidence, klosteris un valdnieku mauzolejs reizē.
Eskorjals
„Es drīzāk esmu ar mieru zaudēt visas savas valstis un simtkārt arī savu dzīvību nekā pieļaut kaut vissīkāko šķelšanos ticībā,” rakstīja Filips II.
Viņa despotiskais valdīšanas stils liecina par absolūtisma iezīmēm, taču patiesa centralizācija izpalika, jo valsts lietas bija atkarīgas no karaļa vienpersoniskās gribas, nebija izveidota pārdomāta pārvaldes iestāžu sistēma. Kā pavalstnieku pakļaušanas līdzeklis tika izmantota inkvizīcija un kārtu tiesību ierobežošana. Ārpolitikā Filips II lielākos panākumus guva cīņās pret turkiem un attiecībās ar Portugāli. 1571. g. karaļa pusbrāļa Austrijas Huana gūtā uzvara Lepanto līcī apturēja turku iespiešanos Vidusjūras rietumdaļā.
Portugāles pievienošana 1580. g. nozīmēja Portugāles koloniālo valdījumu nonākšanu Spānijas rokās.
Turpretī smagu zaudējumu Spānija cieta, Anglijai un Francijai vēršoties pret tās hegemonijas tieksmēm. „Neuzvaramās armādas” sagrāve, Burbonu nākšana Francijas tronī un Nantes edikts skaidri rādīja, ka Anglija un Francija īstenos patstāvīgu politiku un būs nopietni Spānijas konkurentes nākotnē.
17. gs. pirmajā pusē Spānijā karaļu vietā valdīja viņu favorīti, kas maz rūpējās par valsts interesēm. Valsts kases līdzekļi tika izšķērdēti. Sakari ar kolonijām bija kļuvuši nedroši, ienākumi katastrofāli saruka. Daudzi Spānijas koloniālie valdījumi nonāca angļu un holandiešu rokās. 1640. g. no Spānijas pakļautības izrāvās Portugāle. Reliģisku motīvu vadīts, Filips II uzsāka vajāt moriskus (musulmaņi, kas pēc Granadas emirāta krišanas palika Spānijā un tika piespiedu kārtā kristīti) un marānus (tā Spānijā un Portugālē dēvēja ebrejus, kas oficiāli bija pieņēmuši kristietību). 1609. gadā moriskus pat izdzina no Spānijas. Tas paātrināja saimniecisko sabrukumu valstī, jo tā tika iznīcināti aktīvākie tirgotāji un amatnieki. Smagi ciešot no politiskām neveiksmēm un atpalikušās saimniecības Spānija zaudēja lielvaras statusu.
Spāņi bija īpaši lepni par savu piederību pie pasaules lielākās monarhijas, viņiem bija raksturīga katoliskās ticības aizstāvju pašapziņa. Spānijas galma ceremoniāls kļuva par paraugu Eiropai. Valdnieku aizbildniecībā uzplauka māksla. Kaut arī Spānijā pastāvēja politiski un saimnieciski sarežģījumi, šī laika kultūra, ko pieņemts dēvēt par „zelta laikmetu”, bija ārišķīga un grezna.