Kurzemes un Zemgales hercogiste (Kurzemes hercogiste) bija autonoma Polijas - Lietuvas vasaļvalsts no 1561. g. līdz 1795. g., kas pārvaldīja Kurzemi, Zemgali un Sēliju.
Pēc Livonijas kara (1558. g. - 1582. g.) beidza pastāvēt Livonijas Konfederācija. Dienvidigaunija un Latvijas Ziemeļaustrumi nonāca tiešā Polijas pakļautībā, izveidojot Pārdaugavas hercogisti. Daugavas Rietumkrastā tika izveidota Kurzemes un Zemgales hercogiste. Iesākumā tā bija pakļauta Lietuvas dižkunigaitim, bet vēlāk tieši Polijas - Lietuvas karalim. Par pirmo Kurzemes hercogu kļuva pēdējais Livonijas ordeņa mestrs Gothards Ketlers, kurš bija Polijas karaļa vasalis. Hercogiste pastāvēja 234 gadus.
Kurzemes - Zemgales hercogiste.
1559. gadā par pēdējo Livonijas ordeņa mestru kļuva Gothards Ketlers. Uzreiz pēc stāšanās amatā Gothards Ketlers noslēdza līgumu ar Polijas karali un Lietuvas lielkņazu Sigismundu II Augustu par Livonijas ordeņa zemju pāriešanu karaļa protektorātā. 1560. gadā kaujā pie Ērģemes ordenis cieta smagu sakāvi cīņā ar krievu armiju. 1561. g. Ketlers noslēdza līgumu ar Sigismundu II Augustu, saskaņā ar kuru ordeņa zemes tika sadalītas divās daļās un nodotas Polijas karalim. Karalis Kurzemi un Zemgali atdeva kā lēni Gothardam Ketleram, bet Vidzemi, Latgali un Dienvidigauniju paturēja savā pārvaldē.
Gothards Ketlers.
Līgums Kurzemes – Zemgales hercogistē:
- noteica ticības brīvību,
- garantēja vasaļu (muižniecības) līdzšinējās privilēģijas,
- apstiprināja vācu muižniecības privilēģijas ieņemt valsts amatus hercogistē.
Hercogam bija jāpilda vasaļa pienākums pēc karaļa aicinājuma doties karā ar 300 jātniekiem. 1562. gadā līgums stājās spēkā un Livonijas ordeņa valsts tika pārveidota par laicīgu valsti. Līdz 1569. gadam Sigismunds II Augusts Kurzemi izlēņoja Ketleram kā Lietuvas lielkņazs, nevis kā Polijas karalis, tādējādi Polija centās izvairīties no kara ar Krieviju, neļaujot Sigismundam II Augustam uzņemties saistības Polijas vārdā. Formāli pēc 1569. g., kas Polija un Lietuva saplūda vienā valstī, Kurzemes – Zemgales hercogiste skaitījās arī Polijas karaļa vasaļvalsts.
Pārvalde
Hercogu vara nebija liela. Hercogs pārvaldīja tikai savas domēnes, kas juridiski bija gan hercoga personiskie īpašumi, gan hercogistes valsts zemes. Hercogam piederēja monopoltiesības uz vara raktuvēm, dzintara ieguvi, pastu un naudas kalšanu. Sākot ar 17. gadsimtu hercogam bija jāievēro Kurzemes landtāga lēmumi.
Hercogs:
- iecēla hercogistes ierēdņus,
- piešķīra lēņus,
- izdeva dažādas privilēģijas,
- apstiprināja pilsētu tiesības.
Pārvaldes aparātu veidoja ierēdņi, kas veica pārvaldes funkcijas, un galminieki, kuri kalpoja hercogam.
Augstākā institūcija bija hercoga padome, kurai bija arī tiesas funkcijas. Izpildvaru realizēja 4 kambarpadomnieki: landhofmeistars, kanclers, oberburggrāfs, landmaršals. Ienākumus un finanses pārzināja rentes kamera, kuru vadīja landhofmeistars. Pārvaldi veica kanceleja, kuru vadīja kanclers. Hercogistei bija arī sava satversme. Hercoga domēnēs vietējo pārvaldi veica virspilskungi un pilskungi.
Kurzemes - Zemgales hercogistes pārvalde.
Kurzemes – Zemgales hercogistē pārsvarā valdīja luterticība, un iesākumā baznīcas pārvaldi vienpersoniski uzņēmās superintendants. Tikai 1636. gadā tika izveidota konsistorija, kuru veidoja seši pāvesti un seši hercoga padomnieki. Pēc Gotharda Ketlera ierosinājuma Kurzemē atjaunoja un uzbūvēja 70 baznīcas, kā arī sagatavoja mācītājus darbam latviešu draudzēs. Hercogs centās nostiprināt luterticību un mazināt katoliskās Polijas ietekmi. Garīgā literatūra tika tulkota arī latviski. Hercogistē katoļiem bija ticības brīvība.
Muižniecībai bija dažādas privilēģijas. Sākotnēji muižniecība neveidoja noslēgtu kārtu un privilēģijas izmantoja visi muižu īpašnieki. Kopš 1617. gada muižniecība organizēja slēgtu kārtu – bruņniecību. Visas muižnieku ģimenes, kuras spēja pierādīt savu dižciltību, tika ierakstītas matrikulā – speciālā sarakstā. Par jaunu dzimtu pievienošanu šim sarakstam lēma landtāgs. Lielākā daļa Kurzemes dzimtu bija matrikulā, tikai apmēram 100 nebija.
Bruņniecība landtāgos vēlēja savu priekšnieku un tai bija arī sava kase.
Kopš 1617. g. landtāgi sanāca reizi divos gados Jelgavā. Hercogam bija tiesības vajadzības gadījumā sasaukt ārkārtas sēdi. Landtāga lēmumi bija oficiāli jāapstiprina hercogam.
Lielākās hercogistes pilsētas bija Kuldīga un Ventspils. Sākotnēji hercogam patstāvīgas rezidences nebija, galms pārvietojās pa hercoga muižām. Vēlāk par galvaspilsētām kļuva Kuldīga un Jelgava. Par vienīgo rezidenci kļuva Jelgava. Pilsētām bija tiesības uz savu pašvaldību. Jaunajām pilsētām hercogs parasti piešķīra Rīgas tiesības. 1573. g. pilsētas tiesības ieguva Jelgava, 1609. g. – Bauska, bet 1625. g. – Liepāja. Pilsētas birģermeistarus no rātskungu vidus iecēla hercogs.
Politiskais stāvoklis
Kurzemes – Zemgales hercogistes politiskais stāvoklis bija nestabils, jo to postīja poļu un zviedru kari. Gothards Ketlers cerēja, ka Polijas karalis saglabās viņa administratīvo varu arī Pārdaugavas hercogistē, bet Polijas valdnieks nebija ieinteresēts, lai hercoga vara nostiprinātos.
Hercogam nācās izcīnīt smagu cīņu ar bijušajiem ordeņa vasaļiem, piemēram, ar bijušo Dobeles komturu Tīsu von der Reki nācās pat karot.
Ketlers bija spiests parakstīt tā dēvēto Gotharda privilēģiju, kurā bruņniecības lēņus pārvērta par dzimtīpašumu un maksimāli ierobežoja hercoga varu pār bruņniecību.
Privātmuižās muižnieki bija pilnīgi noteicēji par dzimtļaudīm. Gotharda privilēģija deva muižniekiem arī tiesu varu pār saviem ļaudīm. Lielākā daļa latviešu zemnieku hercogistē bija dzimtļaudis. Muižai bija pakļauti vairāki pagasti, kuru ļaudīm bija jāpilda klaušas, kas bija patvaļīgi noteiktas un mainīgas. Visspēcīgākais zemnieku slānis bija saimnieki. To saimniecību lielums bija no ceturdaļarkla līdz vienam arklam. Sīkzemnieki nespēja pārtikt tikai no lauksaimniecības, tādēļ nodarbojās arī ar amatniecību. Bezzemnieki (vaļinieki) tika līgti darbos pie saimniekiem kā kalpi. Kalpus, kurus nolīga uz gadu, sauca par bandiniekiem, jo algā tie saņēma nelielu zemes gabalu (bandu). Kurzemē bija arī brīvzemnieku slānis (kuršu ķoniņi), kuri bija pakļauti hercoga pilskungam, nevis muižām. Viņi maksāja hercogam nodokli vai pildīja valsts klaušas, piemēram, izvadāja pastu.
Dzimtbūtnieciskās attiecības reglamentēja 1570. gada Gotharda privilēģija. Dzimtbūšanu nostiprināja arī 1617. g. Kurzemes statūti, kas zemniekus pielīdzināja pērkamiem un pārdodamiem vergiem. Zemniekiem piederēja tikai kustāmā manta. Statūti aizliedza zemnieku sodīt ar nāvi bez tiesas, kura sastāvēja no muižas īpašnieka un diviem pieaicinātiem muižniekiem.
Hercogistes ģērbonis Ketleru dinastijas laikā.
Kurzemes – Zemgales hercogiste Jēkaba Ketlera valdīšanas laikā
Jēkabs Ketlers.
Kurzemes – Zemgales hercogistes uzplaukums saistās ar Gotharda Ketlera mazdēla Jēkaba Ketlera valdīšanas laiku (1642. – 1682. g.).
Gothardam Ketleram bija divi dēli: Frīdrihs un Vilhelms. G. Ketlers testamentā abus dēlus nozīmēja par troņmantniekiem, bet juridiski hercogisti nesadalīja. 1596. g. viņi sadalīja hercogisti divās daļās. Frīdrihs valdīja Zemgalē un Sēlijā, savukārt Vilhelms - Kurzemē.
Vilhelms, kurš bija straujas dabas, sanaidojās ar Kurzemes bruņniecību un nogalināja muižniecības opozīcijas vadoni. Rezultātā Polijas karalis atcēla Vilhelmu no amata un palielināja bruņniecības privilēģijas.
Vilhelms Ketlers.
Jēkabs, kurš mantoja troni, centās izvairīties no konfliktiem ar muižniecību Viņš veidoja pārvaldi pēc absolūtās monarhijas parauga ar profesionālu ierēdņu aparātu. Ierēdņi nāca no muižnieku aprindām.
Hercogs Jēkabs bija merkantilisma piekritējs. Merkantilisma politikai raksturīga vietējās rūpniecības attīstīšana, preču eksports un izejvielu imports. Merkantilisma pamatlicējs bija Francijas finanšu ministrs Kolbērs. Šīs politikas pamatideja bija – lai valstī ieplūstu pēc iespējas vairāk nauda un mazāk citur ražotu preču. Hercoga Jēkaba laikā tika celti ķieģeļu, kaļķu un dzelzs cepļi. Tika izgatavots stikls, šaujampulveris, ozolkoka mucas un virves. Attīstīta bija kuģubūve. Kuģubūvētavas atradās Ventspilī, Liepājā, Kuldīgā. Lielāko daļu no šiem kuģiem pārdeva.
Hercogs centās iegūt kolonijas – Sv. Andreja salu Gambijas upes grīvā Āfrikā, Tobago salu Antiļu salu grupā pie Dienvidamerikas. Koloniju dēļ hercogam radās konflikti ar angļiem, holandiešiem, zviedriem, spāņiem un pat pirātiem. Aizsardzības dēļ nācās uzturēt garnizonus un celt mūra nocietinājumu fortus.
Ar muitas noteikumiem hercogs panāca Jelgavas, Ventspils un Liepājas ekonomisko uzplaukumu. Daži vēsturnieki uzskata, ka kolonijas nesa zaudējumus un rūpniecības uzņēmumi radījuši papildus slogu zemniekiem, nedodot nozīmīgus ienākumus.
Jēkaba politiku turpināja tā dēls Kazimirs. Viņa laikā pieauga muižniecības loma, kuri sāka konkurēt ar hercogu, dibinot manufaktūras un iesaistoties ārējā tirdzniecībā.
Hercogistes karogs Frīdriha Kazimira laikā.
Jēkaba laikā hercogistē bija aptuveni 200 000 iedzīvotāji. Pamatiedzīvotāji bija latvieši un lībieši (80%). 4% bija pilsētnieki un vācu izcelsmes aristokrātija. Bija arī krievi, ebreji, čigāni utt.
Sociāli augstāko slāni veidoja muižniecība. Garīdzniecība bija pakļauta laicīgai aristokrātijai. Vara pilsētās atradās patricināta un namnieku rokās. Visievērojamāko stāvokli ieņēma tirgotāji, bet vislielāko sociālo slāni veidoja zemnieki, kuri galvenokārt bija latvieši. Hercoga Jēkaba valdīšana zemniekus īpaši neietekmēja, jo viņa vara galvenokārt attiecās uz viņa domēņa zemniekiem (1/3 hercogistes teritorijas).
Hercogs Jēkabs nespēja mainīt nestabilo hercogistes politisko situāciju. Laikā, kad Anglijā bija Kromvela diktatūra un pilsoņu karš, hercogs Jēkabs sadarbojās ar Čārlzu II, kuram viņš piegādāja kuģus, pārtiku un ieročus. 1660. g. pēc troņa atgūšanas Anglijas parāds hercogam netika atmaksāts.
Kopš 1658. g. hercogs atradās zviedru gūstā. Zviedru iebrukuma laikā pagrima saimniecība, ko tā arī neizdevās atjaunot. Pēc gūsta hercogam izdevās atgūt tikai Tobago salu.
Kultūra un izglītība
Vācijas augstskolu beidzēji Kurzemes – Zemgales hercogistē centās iegūt materiāli ienesīgos mācītāju un hercoga ierēdņu vietas.
Kurzemes kultūrā pastāvēja divu kopienu sistēma. Latviešu tautas dzīvi maz ietekmēja noslēgtā vācu kultūra. Latviešu folkloras ietekmē daudzi vācu garīgās elites pārstāvji ticēja gan raganām, gan burvestībām, gan vilkačiem. Elles spēkus tie centās apkarot ar raganu prāvām. Latviešu turēšanos pie pagānisma tradīcijām un rituāliem centās apkarot.
Vācu bērni sākotnēji izglītojās rakstu un rēķinu skolās, pēc tam latīņu skolā (ģimnāzijas priekštece). Turīgākie varēja iegūt izglītību Vācijas universitātē. Hercoga Pētera Bīrona laikā Jelgavā tika izveidota Academia Petrina.
Pēteris Bīrons.
Savukārt par latviešu izglītošanu 17. gs. Kurzemē īpaši nedomāja. Tikai 18. gadsimtā hercogistē sāka nopietnāk izglītot latviešu bērnus. Tika atvērtas skolas.
Latviešu valodā tika tulkota reliģiskā literatūra, kas bija domāta luterāņu mācītājiem. Mācītāji Johans Rīvijs, Georgs Mancelis, Kristofors Fīrekers pilnveidoja latviešu rakstību, kā arī sacerēja oriģinālus tekstus un dziesmas.
Hercoga Jēkaba laikā tika atvērta pirmā tipogrāfija Kurzemē 1667. g. Grāmatiespiedēja M. Karnala laikā tur iespieda maza apjoma darbus, savukārt G. Radeks tipogrāfijā sāka iespiest arī grāmatas. 18.g s. Jelgavas tipogrāfija kļuva par lielāko grāmatu spiestuvi Baltijā. Hercogistē 1766. g. sāka iznākt avīze – „Jelgavas Ziņas”. Tiesības publicēt akadēmisko literatūru ieguva Academia Petrina.
1685. g. Heinrihs Ādolfijs Jelgavā publicēja pirmo pilnīgo latviešu valodas gramatiku. 1649. g. superintendants Pauls Einhorns izdeva pirmo Latvijas vēstures grāmatu „Latviešu vēsture”. Tikai 18. gs. ar mācītāja Gotharda Frīdriha Stendera literāro darbību aizsākās laicīgā latviešu literatūra (tautasdziesmas, teikas, pasakas, nostāsti).
Kurzemes - Zemgales hercogistes hercogi pēc Jēkaba Ketlera
Pēc Jēkaba dēla Frīdriha Kazimira nāves 1698. g. par hercogu kļuva hercogs Frīdrihs Vilhelms, kuram bija 6 gadi. Līdz viņa pilngadībai faktiskais hercogistes vadītājs bija viņa tēvocis poļu ģenerālis Ferdinands.
1711. g. Frīdrihs Vilhelms apprecējās ar Annu Ivanovnu (vēlāko Krievijas imperatori), taču atceļā no kāzām mira. Līdz 1730. g. hercogistē valdīja Anna kopā ar Ferdinandu.
Morics.
Pēc Annas kļūšanas par Krievijas imperatori, par vienīgo hercogu palika Ferdinands. Viņam nebija pēcnācēju, tādēļ bija daudz pretendentu uz hercoga troni.Viens no tādiem bija Morics, Polijas karaļa un Saksijas kūrfirsta Augusta II dēls, ievēlēts par hercogu 1726. g. Viņš nepatika Krievijai, kuras karaspēks iebruka hercogistē un padzina Moricu.
Kad par Krievijas imperatori kļuva Anna Ivanovna, viņa par Kurzemes hercogu 1737. g. iecēla savu favorītu Ernstu Johanu. Viņš pēc Annas nāves nonāca nežēlastībā un bija spiests atstāt Kurzemi. Ar Polijas karaļa piekrišanu viņš turpināja vadīt hercogisti caur korespondenci. Taču ar to nebija mierā muižniecība. Polijas karalis Augusts III padevās muižnieku spiedienam un par jauno hercogu iecēla savu dēlu Kārli. Tādējādi formāli hercogistei bija divi valdnieki. Vēlāk Krievijas imperatore Katrīna II ļāva Ernstam Johanam atgriezties no trimdas. 1769. g. viņš atteicās no troņa par labu savam dēlam Pēterim Bīronam. Viņš valdīja līdz 1795. g. līdz trešajai Polijas dalīšanai, un bija pēdējais Kurzemes - Zemgales hercogistes hercogs.