Livonijas karš - 25 gadus ilgs (1558 - 1583) karš ar pārtraukumiem starp Krievijas caristi un Livonijas konfederāciju (1558-1561) par Livonijas mantojumu un pieeju Baltijas jūrai.
Karadarbības vieta: Livonija, Krievija, Polija - Lietuva.
16. gs. Krievijas valsts attīstībai bija nepieciešama tieša satiksme ar R-Eiropu, bet Livonija to kavēja. Tieksmi pēc Baltijas jūras ostām - Narvas, Rīgas, Rēveles, nosacīja arī tirgotāju intereses.
Pirms Livonijas kara
Livonijas konfederācija 16. gs. vidū pamazām sabruka. Sabrukuma cēloņi:
- politiskie – centralizētu valstu nostiprināšanās kaimiņos un Vācu ordeņa sabrukums,
- ekonomiskie – muižu lauksaimnieciskā ražošana, pilsētu tirdzniecības uzplaukums,
- sociālie – muižniecības kārtas nostiprināšanās, teokrātisko valdnieku laicīgās varas sairums,
- ideoloģiskie – reformācija.
Paralēli Livonijas konfederācijas sabrukumam bija notikusi Maskavas valsts nostiprināšanās. 1547. g. Maskavas lielkņazistes despotiskais lielkņazs Ivans IV (saukts par Ivanu IV Bargo) sevi pasludināja par pirmo caru - Romas impērijas ķeizaru ("cēzaru") politisko mantinieku. Viņš mēģināja ar teroru sagraut krievu aristokrātijas opozīciju, lai varētu nostiprināt absolūtismu. Ivana IV mērķis bija izveidot impēriju.
Ivans IV Bargais.
Livonijas kara cēloņi
16. gs. vidū Anglija, Francija, Spānija un citas Eiropas zemes bija izveidojušās par spēcīgām centralizētām monarhijām. Krievijā, Zviedrijā, Polijā, Lietuvā nostiprinājās valdnieka vara. Kamēr kaimiņvalstīs risinājās centralizācijas procesi, Livonija palika politiski sadrumstalota.
Tiešais kara cēlonis bija Maskavas lielkņazistes (Maskavijas) cara Ivana IV prasība Livonijas konfederācijai samaksāt 40 000 dālderu kontribūciju par Tērbatas bīskapijas zaudēšanu (Maskavas lielkņaziste 1478. g. bija vardarbīgi pievienojusi Novgorodas republiku un tagad uzskatīja, ka Tērbata 12. gs. ir bijusi Novgorodas valsts atkarībā, par ko tai ir jāatmaksā kopš tā laika neievāktie mesli).
Krievijas uzbrukuma draudu priekšā Livonijas valdnieki meklēja palīdzību pie Prūsijas, Dānijas, Polijas-Lietuvas un Zviedrijas valdniekiem, kuri vēlāk iesaistījās vairāk kā 2 gadsimtus ilgā cīņā ar Krieviju par bijušo Livonijas zemju sadalīšanu.
Austrumeiropa 16. gs. beigās.
Livonijas kara norise
Livonijas karu var iedalīt 4 posmos:
- 1. posms (1558.g. -1561.g.)
- 2. posms (1561.g. -1566.g.)
- 3. posms (1569.g. -1575.g.)
- 4. posms (1575.g. -1583.g.)
1558. g. 17. janvārī Krievija pieteica Livonijai karu. Pirmajā karagājienā piedalījās ap 40 000 krievu un tatāru karavīru. Livonijas konfederācijas karaspēka lielums bija aptuveni 10 000 karavīru. Ivana Bargā karaspēks sakāva Livonijas ordeni un aplenca Rīgu. Mestrs Gothards Ketlers un Rīgas arhibīskaps lūdza palīdzību Lietuvai. Savukārt Ziemeļigaunijas vasaļi – Zviedrijai. Ietekmi Livonijā vēlējās iegūt arī dāņi. Livonijas iekšējie konflikti starp muižniecībām, ordeni un pilsētām neļāva organizēt pretestību. Aizstāvji tika meklēti ārpus Livonijas.
Livonija noslēdza līgumu ar lietuviešiem un kņaza Radzivila vadībā padzina krievu karaspēku. 1561. g. Livonijas ordenis beidza pastāvēt, padodoties Sigismundam II Augustam (Polijas karalim, Lietuvas lielkņazam).
Pēdējais Livonijas ordeņa mestrs G. Ketlers kļuva par Kurzemes – Zemgales hercogu, kā arī par Polijas – Lietuvas karaļa vasali. Vidzeme, Latgale un Dienvidigaunija tika iekļauta Lietuvā kā Pārdaugavas hercogiste. Pēc Polijas un Lietuvas apvienošanos 1569. g. Pārdaugavas hercogiste kļuva par kopīpašumu. Rīga 1581. g. tika iekļauta Polijas – Lietuvas valstī, bet līdz tam bija brīva pilsēta. Livonijas karš turpinājās ilgus gadus. 1582. g., kad jaunā Polijas karaļa Stefana Batorija karaspēks atradās pie Pleskavas, bet zviedri ieņēma Narvu, cars Ivans Bargais lūdza pamieru.
Livonijas karš beidzās 1583. gadā ar Krievijas sakāvi. Rezultātā Latvijas teritorija tika sadalīta divās hercogistēs: Daugavas vienā krastā - Kurzemes un Zemgales hercogiste, bet otrā - Pārdaugavas hercogiste.
Livonijas sadalīšana
Polijas - Lietuvas politika Latvijas teritorijā
Polijas – Lietuvas kundzība Latvijas teritorijā ilga no 1561. g. – 1772. g.
Polijas – Lietuvas karaļa Sigismunda II Augusta varu Rīgas rāte neatzina. Savukārt tā pēctecis Stefans Batorijs, sakāvis Maskavas cara Ivana IV armiju, panāca vienošanos ar Rīgas rāti. Rāte pakļāvās karalim, savukārt viņš apsolīja saglabāt Rīgas pilsētas privilēģijas.
Stefans Batorijs.
Pārdaugavas hercogistē pieauga poļu – lietuviešu muižniecības ietekme, kas tur bija ieguvusi jaunus īpašumus. Tomēr 70% muižu joprojām piederēja vācu muižniekiem. Muižnieku ietekme pieauga gan Kurzemes – Zemgales hercogistē, gan Pārdaugavas hercogistē. Pārdaugavas hercogiste dalījās 3 apgabalos ar centriem: Pērnavā, Tērbatā un Cēsīs. Savukārt apgabalus iedalīja stārastijās. Poļu valdīšanas laikā Livonijā turpinājās kari ar zviedriem, kā arī katolicisma un protestantisma cīņas.
1578. g. tika izdota Gvanini hronika, kurā tika attēloti karos un jukās cietušie latviešu zemnieki. Latviešu zemnieku stāvoklis bija smags. Lielākā daļa lēņu muižniecības rīkojās kā privātmuižas. Poļu valdība neiejaucās muižu lietās ,jo nevēlējās noskaņot muižniecību pret sevi. Sigismunds II Augusts akceptēja kungu tiesības atprasīt izbēgušos zemniekus. Muižniekiem tika dotas tiesības lemt tiesu pār viņu zemniekiem, tādējādi zemnieki bija pilnīgi atkarīgi no muižnieku varas. Jāpiebilst gan, ka Stefana Batorija laikā muižnieku privilēģijas tika nedaudz ierobežotas.
Sigismunds II Augusts.
Pārdaugavas hercogistē tika veikta zemju revīzija, kuras laikā tika pārbaudītas muižnieku tiesības uz lēņiem. Tika izdoti statūti, kas mēģināja ierobežot muižnieku absolūto varu pār zemniekiem.
Katolicisms
Polijas valsts (Žečpospolitas) robežas Stefana Batorija laikā bija no Melnās jūras ziemeļu piekrastes līdz Ziemeļigaunijai, veidojot zonu starp Maskavas Krievzemi un Rietumeiropas zemēm.
Stefana Batorija laikā Livonijā izplatījās Tridentas koncila ievadītā kontrreformācija, kas centās atjaunot katolicisma pozīcijas. Kontrreformācija visvairāk ietekmēja pilsētas, jo šeit protestantisms bija vairāk nostiprinājies. Ar Stefana Batorija atbalstu Rīgā tika veikta kontrreformācija, atņemot luterāņiem Jēkaba baznīcu un Marijas Magdalēnas klosteri.
Aktīvu izglītības un katolicisma pozīciju atjaunošanu veica Jezuītu ordenis, kurš centās noskaņot pret protestantismu lielāko daļu Rīgas turīgos pilsoņus. Jezuītu ordenis bija spāņa Ignacija Lojolas dibināta katoļu organizācija 1534. g. (Parīzē), lai cīnītos pret reformāciju. Ordeņa brāļus vienoja stingra disciplīna un slepenība. Ordenis izmantoja visus līdzekļus katoļu mērķu realizācijai. Tas pastāvēja Latvijas teritorijā no 16. gs. līdz 19. gs. Ordeņa dibinātāja Ignācija Lojolas miršanas brīdī 1556. gadā ordenī pavisam bija apmēram 1000 jezuītu.
Jezuīti atsaucību ieguva latviešu zemnieku vidū, jo jezuītu darbība bija saistīta arī ar humāno palīdzību. Kristietība zemnieku vidū vēl nebija nostiprinājusies.
1584. g. Rīgā tika ieviests jaunais Gregora XIII kalendārs, rezultātā izcēlās nemieri. Luterāņi protestēja pret katolicisma uzspiešanu, kalendārs bija tikai iegansts.
Notika katoļu baznīcu demolēšana un svētbilžu dedzināšana. Šajos nemieros izpaudās arī pilsētnieku opozīcija pret Rīgas rāti par tās samierniecisko politiku pret poļiem. Rezultātā kalendāru nemieri tika apspiesti. Vadoņi publiski sodīti ar nāvi.
Neskatoties uz to, ka tika garantēta ticības brīvība, valdība atbalstīja jezuītu mēģinājumu restaurēt katolicismu. Jezuītu darbībai Livonijā bija arī pozitīvi aspekti, piemēram, reliģisku grāmatu izdošana latviešu valodā, izglītības darbs.
Ar kontreformāciju saistāma arī humānisma ideju izplatīšanās Latvijas teritorijā. Tā aizsākās 16. gs. beigās. Nozīme bija Latīņu skolām Rīgā, kurās audzēkņi tika iepazīstināti ar Eiropas pirmo humānistu darbiem.
1588. g. holandietis Nikolauss Mollīns Rīgā atvēra pirmo tipogrāfiju, kur iespieda grāmatas. Livonijā humānisma literatūru radīja inteliģences pārstāvji: mācītāji, skolotāji, mediķi, diplomāti. Humānisma idejas maz ietekmēja lauku muižniecības slāni. Humānisma literatūrā jaušami mēģinājumi aprakstīt latviešu tautas stāvokli. To darbība sekmēja latviešu literārās valodas un rakstības veidošanos. 1632. g. tika izdots Georga Manceļa sprediķu krājums. Aizkraukles mācītājs Georgs Rēhehūzens sastādīja pirmo latviešu valodas gramatiku „Viegls un drošs vadonis latviešu valodā”. Rokrakstā to lietoja jau no 1630. g., bet iespieda to tikai 1644. g. Pirmo latviešu valodā rakstīto literatūru izmantoja mācītāji un jezuīti. Latviešu tautas lielāko daļu šī literatūra maz ietekmēja.