Periodizācija
- Apm. 105. g. p.m.ē. Marija armijas reforma.
- 89., 83. – 82. g. p.m.ē. pilsoņu karš starp Marija un Sullu piekritējiem.
- 82. – 79. g. p.m.ē. Sullas diktatūra.
- 60. – 53. g. p.m.ē. pirmais triumvirāts.
- 49. – 45. g. p.m.ē. pilsoņu karš starp Pompeja un Cēzara piekritējiem.
- 44. – 30. g. p.m.ē. pilsoņu karš republikas beigās.
- 43. – 36. g. p.m.ē. otrais triumvirāts.
- 31. g. p.m.ē. jūras kauja starp Kleopatras un Oktaviāna floti pie Aktijas zemesraga.
- 27. g. p.m.ē. – 3.gs. beigas m.ē. principiāta laikmets Romā.
- 27. g. p.m.ē. – 14.g. m.ē. Oktaviāna Augusta principiāts.
Romas impērija 117.g.
Roma no pilsētvalsts bija kļuvusi par pasaules valsti, kurai pilsētvalsts pārvaldes sistēma nebija piemērota. Nederēja ne zemessardzes tipa armija, ne konsuli ar pilnvarām uz vienu gadu, ne provinču pārvaldnieki ar ierobežotu varu. Tādēļ atsevišķām personām – konsuliem, tika piešķirtas īpašas militāras un civilas pilnvaras. Republikas pastāvēšanas beigās politiku lielā mērā noteica atsevišķas personas.
Senāta varas monopols tika likvidēts. Sāka veidoties jauna diktatūra, kas attiecās gan uz civilo, gan uz militāro sfēru, un laika ziņā nebija ierobežota.
Republikas beigu posmā notika pārmaiņas cilvēku domāšanā un vērtību sistēmā. Svarīga kļuva vara, bagātība un nauda. Morāles vērtībām bija maza nozīme. Individuālās intereses sāka dominēt pār valsts interesēm. Sabiedrībā valdīja morāls pagrimums. Degradējās arī nobilitāte. Plašie iekarojumi deva nobilitātei materiālos labumus, varu, slavu, politisko ietekmi. Politiskajā elitē veidojās konkurence par labākajiem amatiem. To iegūšanai pielietoja dažādus līdzekļus: naudu, slavu, politiskas savienības, demagoģiju un vardarbību. Vadošās dzimtas uzstājās kā populāru vai optimātu līderi. Nobilitātes vienotība bija zudusi. Republikas pēdējos simts gados (130. – 30. g. p.m.ē.) korupcija, nodevība un slepkavības bija ierasta parādība.
Tautas sapulce
91. – 88.g. p.m.ē. Itālijā notika Romas sabiedroto sacelšanās, kuras rezultātā visi brīvie Itālijas iedzīvotāji saņēma romiešu pilsoņa tiesības. Balsstiesīgo skaits trīskāršojās no 300 000 uz 900 000. Tik milzīga cilvēku masa nevarēja piedalīties tautas sapulcē, daudzi arī dzīvoja tālu no Romas, tādēļ tautas sapulcē piedalījās galvenokārt Romā dzīvojošie plebeji. Savukārt proletārieši, kuri nebija iesaistījušies jaunajā armijā, kļuva par parazītisku slāni, kurš izmantoja valsts bezmaksas labību un izpriecas. Republikas beigu posmā, kā arī impērijas laikā izveidojās „maizes un izrāžu” politika. Amatu kandidāti, izmantojot demagoģiju un pabalstus, uzpirka cilvēku balsis.
Senie romieši.
Armija
Romai bija nepieciešama skaitliski liela armija ar labi apmācītiem karavīriem, kas dienētu ilgu laiku (un tas kavēja saimniecību attīstību). Pēc militārās sakāves 2. gs. p.m.ē. bija skaidrs, ka nepieciešamas armijas reformas. Bija 2 iespējas:
- algotņu karaspēks,
- brīvprātīgo pilsoņu karaspēks (kurus uztur valsts).
105. g. p.m.ē. karavadonis Gajs Marijs (157. – 86. g. p.m.ē.) izveidoja profesionālu karaspēku pirmo reizi Romas vēsturē no brīvprātīgiem pilsoņiem neatkarīgi no mantas cenza. Tas sastāvēja galvenokārt no proletāriešiem, kam par to tika nodrošināta iztika, dota nauda, laupījumi, kā arī slava un prestižs. Karadienests no pārtikušo goda pienākuma kļuva par zemāko slāņu iztikas avotu.
Ar laiku armija kļuva par visu karavīra dzīvi, jo viņiem nebija nekas – ne ģimenes, ne profesijas, ne īpašumi. Kara nometnes bija kļuvušas par mājām. Pēc 16 – 20 dienesta gadiem karavīrus atlaida. Par viņu iztiku gādāja karavadonis nevis valsts. Veterāni kļuva par sava karavadoņa klientiem. Nereti karavadonis no veterāniem izveidoja privātu karaspēku.
Romiešu karavīri.
Veterāni pēc dienesta vēlējās zemi Itālijā, bet brīvas zemes trūka, tādēļ to vajadzēja nopirkt vai atņemt. Senāts baidījās no veterānu kolonijām un to virspavēlniekiem, kuru pavēlniecībā atradās ciemi, pilsētas un apgabali Itālijā. Jaunā armija un veterāni bija kļuvuši par politisku spēku, tādēļ karavadoņi bieži nelikumīgā ceļā sasniedza savus mērķus pretēji tautas vai senāta gribai. Sākās pilsoņu karš, kura laikā tika risināti varas un režīma jautājumi. Romas republikas beigu posma karavadoņi, kas bija pievienojuši Romai milzīgas teritorijas, uzskatīja, ka par to viņiem pienākas vara un atzinība. Viņi vēlējās valdīt pār senātu.
Romas republikas beigu posmā bija 3 lieli pilsoņu kari (89.g., 83. – 82.g., 49. – 45. g., 44. – 30. g. p.m.ē.), kas beidzās ar republikas bojāeju 30.g. p.m.ē.
Ar 27. g. p.m.ē. Roma veidojās par impēriju – monarhistisku valsti. Vārds „imperators” kļuva par Romas valdnieka goda titulu, vēlāk amata titulu, kas ietvēra vienpersonisku varu. Romas impērija – visa teritorija, kurā valdīja Romas monarhs – imperators.
Pirmais pilsoņu karš/ Sullas diktatūra
Lūcijs Kornēlijs Sulla (138. – 78. g. p.m.ē.) cēlies no dižciltīgas patriciešu dzimtas un nonācis naudas grūtībās. Viņš bija izglītots, ar labu gaumi, cinisks, cietsirdīgs un izlaidīgs. Sulla bija dienējis Marija komandētajā armijā un ieguvis slavu un cieņu. Viņš bija senāta vairākuma jeb optimātu cilvēks. 89.g. p.m.ē. senāts viņam uzticēja vadīt karu pret Mazāzijas valsts valdnieku Mitridatu VI Eipatoru, kurš apdraudēja Romas valdījumus austrumos. Marijs panāca, ka senāts atceļ savu lēmumu un šim uzdevumam nozīmē viņu.
Gajs Marijs bija vienkāršas izcelsmes, kurš ar uzvarām karos bija izveidojis sev militāru un politisku karjeru. No 107. – 100.g. p.m.ē. viņš 6 reizes tika ievēlēts par konsulu. Tas bija pretrunā ar Romas tradīcijām.
Gajs Marijs.
89. g. p.m.ē. Sulla, uzzinājis senāta lēmumu, ar karaspēku devās uz Romu aizstāvēt savu godu un tiesības. Sulla sakāva pretiniekus un pirmo reizi Romā noteikumus diktēja karavadonis, kurš bija ieguvis varu, izmantojot ieročus.
Tad Sulla devās karā pret Mitridatu VI. Atgriežoties Romā, pilsoņu karš atjaunojās (83. – 82.g. p.m.ē.), jo vara bija nonākusi Marija piekritēju – populāru rokās. Uzvaru guva Sulla. Izmantojot to, ka piederēja pie senāta vairākuma – optimātiem, viņš lika sevi iecelt par diktatoru. Romā diktators tika iecelts reti, pēdējo reizi pirms 120 gadiem.
Sullas diktatūra atšķīrās no parastas diktatūras:
- tai bija tiesības izdot likumus, kas atjaunoja senāta monopolvaru,
- tradicionālā diktatūra pastāvēja 6 mēnešus, bet Sullas – neierobežotu laiku,
- tika ieviesta legalizētas masveida represijas pret politiskajiem pretiniekiem – proskripcijas (izsludināšana ārpus likuma).
Marija sabiedrotos Sulla pasludināja ārpus likuma, nogalināja, konfiscēja to īpašumus. Dažus par zemām cenām uzpirka.
Proskripciju upuru skaits Romā sasniedza gandrīz 5 tūkstošus (no tiem apm. 90 senatoru, 2000 – jātnieku). Proskripcijas mērķis bija gan atriebība, gan opozīcijas novājināšana. Tā pasliktināja senāta darbību un masu slepkavības kļuva par jaunu metodi politikā, ko ieviesa Sulla. 79.g. p.m.ē. Sulla nolika savas diktatora pilnvaras, apmetās savā lauku muižā un pēc gada mira. Sulla piederēja pie nobilitātes. Viņš vēlējās restaurēt romiešu tradicionālo dižciltīgo valsti. Sullas kārtība noturējās Romā 10 gadus. Uzreiz pēc viņa nāves sākās protesti, jo pārāk daudzi bija cietuši šīs diktatūras dēļ. Pie varas nāca jaunas personības: Pompejs, Cicerons, Cēzars u.c.
Gnejs Pompejs (106. – 48.g. p.m.ē.)
Cēlies no bagātas zemes īpašnieku dzimtas Pīcēnā. Sākotnēji Pompeja karaspēks, kurš bija veidots no tēva klientiem un veterāniem, atbalstīja Sullu. Pompejs apprecēja Sullas radinieci un veidoja spožu militāro karjeru, bet 70. gados kā konsuls kopā ar Krasu likvidēja Sullas ieviesto kārtību.
Gnejs Pompejs
60. gados Pompejs sakāva jūras laupītājus, kā arī Pontas Mitridatu, paplašināja Romas teritorijas Austrumos. Pompejs bija pirmais, kam Romas senāts deva pilnvaras, kas pārsniedza konsula un provinču pārvaldnieka pilnvaras.
Pompejam nebija personisku politisku mērķu pret republiku. Kā karavadonis viņš bija spējīgs, bet ne kā politiķis. Viņa sasniegumu vēlāk radīja neuzticību no senāta puses, jo senāts jutās apdraudēts.
Marks Licinijs Krass (115. – 53.g. p.m.ē.)
Krass cēlies no jātnieku ģimenes. Kā Sullas sabiedrotais proskripciju laikā ieguvis milzīgas bagātības. Viņš tika uzskatīts par sava laika turīgāko romieti. Viņš piederēja drīzāk pie populāriem, nevis senāta konservatīvo aprindu cilvēkiem. Viņš apspieda Spartaka vadīto vergu sacelšanos. 70. gados kopā ar Pompeju ieņēma konsula amatu.
Marks Licinijs Krass.
Marks Tullijs Cicerons (106. – 43. p.m.ē.)
Cēlies no mazturīgas jātnieku ģimenes Arpinā. Viņš kļuva par spožu oratoru un advokātu, kurš uzvarēja daudzās tiesas prāvās. Ciceronam ir arī nopelni Katilīnas afēras sagraušanā (Nobilis Lūcijs Sergijs Katilīna 63. g. p.m.ē. organizēja sazvērestību, lai kļūtu par konsulu).
Marks Tullijs Cicerons.
Ciceronam bija 2 politiski ideāli:
- „togas” prioritāte pār „zobenu”,
- „kārtu saskaņa”.
Viņš uzskatīja, ka prāts un vārda spēks ir pārāks par ieroču spēku. „Zobenam” esot jānoliecas „togas” priekšā, un tikai tā var panākt sabiedrības interešu saskaņu un mieru valstī. Tomēr kārtu izlīdzināšanas politika bija nereāla, tādēļ Cicerons tika faktiski izstumts no politiskajām norisēm. Viņš gāja bojā 43.g. p.m.ē. proskripciju laikā.
Gajs Jūlijs Cēzars (100. – 44.g. p.m.ē.)
Cēlies no dižciltīgas patriciešu dzimtas, kura par savu senci uzskatīja Jūlu (leģendārā Trojas varoņa Eneja dēlu un dieves Veneras mazdēlu). Viņa tēvs bija pretors. Iespējams Cēzars aktīvi iesaistījās politikā, lai padarītu Jūliju vārdu atkal slavenu. Viņš bija gudrs, elegants, izsmalcināts, izcils orators, asprātīgs un laipns, tādēļ izpelnījās sabiedrības simpātijas. Marijs bija tas, kurš Cēzaru ieveda sabiedrībā. Cēzars apprecēja Marija līdzgaitnieka Cinnas meitu un līdz ar to kļuva par populāru. Viņš mantoja Marija veterānu uzticību. Atzinību viņš iemantoja arī ar svētkiem, ko rīkoja tautai. 62.g. p.m.ē. viņš kļuva par pretoru, bet vēlāk saņēma pārvaldīšanā Spānijas provinci.
Gajs Jūlijs Cēzars.
Pirmais triumvirāts
Tas bija svarīgākais posms ceļā no Romas republiku uz impēriju. Par triumvirātu sauca 3 vīru komisiju, ko izveidoja dažādu pārvaldes uzdevumu veikšanai.
62. g. p.m.ē. no austrumiem atgriezās Pompejs, kurš bija ieguvis milzīgas bagātības un slavu. Senāts baidījās, ka Pompejs tāpat kā Sulla ar karaspēku iebruks Romā, bet Pompejs uz Romu saņemt triumfu devās viens. Viņš nešaubījās, ka senāts iedalīs veterāniem zemi un apstiprinās viņa pārkārtojumus austrumos, jo viņš bija:
- sakāvis Pontas Mitridatu,
- ieguvis jaunas provinces,
- nodrošinājis Romas ietekmi austrumos un palielinājis ienākumus,
- atvedis kara laupījumu.
Tomēr senāts neko no tā visa nedeva, līdz ar to Pompeja nākotne bija apdraudēta.
60. g. p.m.ē. no Spānijas atgriezās Cēzars, lai kandidētu uz konsula amatu. Viņa ienaidnieks optimātu līderis Katons Jaunākais izvērsa kampaņas pret Cēzaru, tādēļ viņam vajadzēja spēcīgus sabiedrotos, lai to ievēlētu par konsulu.
Senātam bija nepatika gan pret Pompeju, gan pret Cēzaru. Cēzars, Krass un Pompejs noslēdza slepenu vienošanos, lai sasniegtu mērķi. Savienības stiprināšanai Cēzars izdeva par sievu Pompejam savu meitu Jūliju. Šo trīs vīru apvienību sauca par triumvirātu. Triumvirāts panāca, ka vara bija viņu rokās. Pirmais triumvirāta panākums bija Cēzara konsulāts 59.g. p.m.ē., lai likumus tie varētu pieņemt pēc sava prāta. Valstī faktiski valdīja triumviru diktatūra, senāts bija bezspēcīgs.
Triumvirāts beidza pastāvēt 53.g. p.m.ē., kad Krass krita karā austrumos pret Partas valsti. Iepriekšējā gadā bija nomirusi Pompeja sieva Jūlija.
Cēzars karavadoņa tērpā.
Ar pilsoņu kara palīdzību diktatora vietu ieguva Cēzars. Triumvirāts ar konsulātu, kā arī nepakļautās Gallijas daļas iekarošana padarīja viņu par pirmo vīru valstī. Pompejs tika atvirzīts otrā plānā. Senāts uzskatīja, ka Pompejs būtu mazāks ļaunums par Cēzaru, tādēļ piešķīra tam arvien jaunas pilnvaras. Konflikts izraisīja pilsoņu karu (49. – 45.g. p.m.ē.) starp Pompeju un Cēzaru, kurā uzvaru guva Cēzars.
Cēzaram vajadzēja varu nostiprināt likumīgi: katru gadu viņu ievēlēja par konsulu, bet diktatūru piešķīra uz mūžu. Romiešu kalendāra piektais mēnesis kvintils tika pārdēvēts par jūliju (par godu Cēzaram). Cēzars ignorēja veco politisko kārtību un gandrīz nevienā lēmumā neprasīja senāta viedokli. Ar laiku viņš kļuva neiecietīgs un augstprātīgs. Cēzars lielu uzmanību pievērsa provinču lietām: tika nodibināta lielāka kontrole pār provinču pārvaldniekiem un nodokļu ievācējiem.
Cēzars romiešu pilsoņu tiesības piešķīra ne tikai cilvēkiem, bet atsevišķām kopienām. Provincēs tika dibinātas kolonijas, kurās zemi saņēma veterāni. Kolonizācija ļāva samazināt romiešu skaitu Romā, kas saņēma labību.
Cēzars reformēja kalendāru, ieviešot saules gadu – 365 un ¼ daļa dienas. Tas stājās spēkā 45. gada 1. janvārī. Jūlija kalendārs pastāvēja līdz 1582.g., kad to nomainīja Gregora kalendārs (uzlabots Jūlija kalendārs). Cēzars arī sāka kalt zelta naudu ar vērtību 25 sudraba denāriji.
Cēzars nepaspēja īstenot visas savas ieceres, piemēram, publiskas bibliotēkas izveidošanu Romā, karu pret Partas valsti utt. 44. g. p.m.ē. marta īdās (romiešu mēneša 15. datums) senāta sēdē Cēzaru nogalināja sazvērnieku grupa. Pēc Cēzara nāves iestājās apjukums. Senāts neko neuzsāka, bet slepkavām nebija rīcības plāna. 44. g. p.m.ē. iniciatīvu pārņēma Cēzara draugs Antonijs.
Marks Antonijs (83. – 30.g. p.m.ē.)
Cēlies no dižciltīgas, bet paputējušas plebeju dzimtas. Viņš bija viens no labākajiem Cēzara karavadoņiem. Pēc Cēzara nāves Antonijs piekopa kompromisa politiku. Cēzariešiem tobrīd Romā bija spēku pārsvars. Sazvērestības vadoņi Bruts un Kasijs bēga uz austrumu provincēm, lai saorganizētu spēkus cīņai pret cēzariešiem.
Marks Antonijs.
Gajs Oktāvijs (63. g. – 14. p.m.ē.), Cēzara māsas mazdēls.
Antonija acīs viņš bija nenozīmīgs. Oktāvijs agri bija zaudējis tēvu, rūpes uzņēmās Cēzars, kurš iecēla viņu par savu mantinieku. Kad 19 gadu vecumā tika nolasīts Cēzara testaments, Oktāvijam nebija nekādas politiskās vai militārās pieredzes, vienīgi – Cēzara vārds. Viņš sāka sevi saukt par Gaju Jūliju Cēzaru Oktaviānu. Viņš mantoja Cēzara karavīrus, veterānus un klientelu.
Gajs Oktāvijs.
Bruts un Kasija austrumos bija savākuši spēkus, bet Sicīlijā bija nostiprinājies Pompeja dēls Seksts Pompejs. Tas piespieda Antoniju, Oktaviānu un Lepidu noslēgt 43.g. p.m.ē. savienību – otro triumvirātu. Tas bija legāls. Senāts tam piešķīra diktatoriskas tiesības. Arī šis triumvirāts izvērsa proskripcijas, kas pārspēja Sullas rīkotās (nogalināja 300 senatorus, 2000 jātnieku). Viņi vērsās pret veco aristokrātiju, bagātajiem jātniekiem.
42. g. p.m.ē. triumvirāts uzvarēja Brutu un Kasiju. Antonijs devās uz austrumiem, lai tur nostiprinātu varu un iegūtu naudu. Tur viņš sastapa valdnieci Kleopatru – izglītotu sievieti, kura runāja daudzās valodās, gudru un varaskāru valdnieci. Antonijs, kuram patika krāšņas dzīres, ko piedāvāja Kleopatra, 37. g. p.m.ē. apprecējās ar viņu, piešķirot viņai un bērniem romiešu valdījumus austrumos.
Kleopatras statuja.
Tikmēr Oktaviāns nostiprinājās Romā un Itālijā. Viņš izmantoja romiešu nepatiku pret Antonija rīcību un 32.g. p.m.ē. pieteica karu Kleopatrai. Patiesībā tā bija cīņa par varu Romā. Kara iznākumu izšķīra Oktaviāna karavadoņa Agripas uzvara jūras kaujā pie Aktijas zemesraga Grieķijā 31.g. p.m.ē. rudenī. Gadu vēlāk tika ieņemta Aleksandrija, Kleopatra un Antonijs izdarīja pašnāvību. Ēģipte nonāca Romas pārvaldījumā, bet Oktiviāns kļuva par vienīgo noteicēju Romā. Romas republika beidza pastāvēt.
Romas ārpolitika
Romas republikas beigu periodā un impērijas sākuma periodā Romas ārpolitikai raksturīga jaunu provinču pievienošana un atkarīgu valstu sistēmu veidošana.
Pompejs austrumos pēc Mitridata VI sakāves izveidoja jaunu provinci Bitīniju – Pontu. Pompejs patvaļīgi mainīja romiešiem pakļauto Mazāzijas valstu robežas un valdniekus. 63.g. p.m.ē. viņš pakļāva Sīriju, vēlāk Jūdeju. 63.g. p.m.ē. ieņēma Jeruzalemi, iebrūkot Jahves templī. To jūdi romiešiem nepiedeva. Jūdeja kļuva par Romas vasali, bet 4.g. p.m.ē. par provinci.
Oktaviāna vērtīgākais iekarojums bija Ēģipte, jo tās labība nodrošināja Romas iztiku 4 mēnešus gadā. Savukārt Aleksandrija bija svarīgākais austrumu daļas tirdzniecības un kultūras centrs.
Cēzars Romas lielvalstij pievienoja Galliju. To apdzīvoja ķeltu ciltis, ko romieši sauca par galliem. Gallija bija bagāta ar dabas resursiem.
Oktaviāns vēlējās ar saviem panākumiem iegūt karavīru un romiešu tautas cieņu un mīlestību. Panākumus karos Oktaviāns esot guvis pateicoties kārtībai un mieram, kas valdīja Romā. Iekarojumu galvenais virziens bija ziemeļi – Reinas – Donavas rajons. Reina palika kā robeža starp romiešu un ģermāņu ciltīm.
1. – 2. gs. Romai tika pievienotas jaunas teritorijas: Britānija, Mauritānija, Trāķija. Milzīgas teritorijas tika iegūtas imperatora Trajāna laikā (98. – 117.g.). Viņš iekaroja Arābiju, Dākiju, Armēniju, Divupi, Jaunasīriju. Romas impērijas robežas Eiropā bija Reinas un Donavas upes, bet Āzijā – Eifrata.
Oktiviāna vara. Principiāts.
Pēc Aleksandrijas ieņemšanas Oktaviāns izbeidza pilsoņu karu, proskripciju un politisko haosu, pasludinot mieru. Tas deva viņam vispārēju atzinību. Viņa vara balstījās gan uz lielo karaspēku, gan diktatora pilnvarām. Tā kā diktatūra nebija droša varas forma. 27.g. p.m.ē. senāta sēdē Oktaviāns paziņoja, ka nodod savas pilnvaras senātam un tautai un atjauno republiku. Novājinātā senāta aristokrātija bija ar mieru piešķirt Oktaviānam plašas pilnvaras, lai viņš sakārto valsts lietas. Senāts un Oktaviāns vienojās par varas un provinču sadali. Šo gadu uzskata par Romas impērijas dzimšanas gadu. Oktaviāna pārvaldē nonāca Spānija, Gallija, Sīrija un Ēģipte. Arī visas karaspēka daļas palika Oktaviāna provincēs.
Romas republikas valsts iekārta.
Senāts un tauta ar laiku piešķīra Oktaviānam daudzas pilnvaras: mūža tribunātu, mūža konsula, karaspēka pavēlniecības tiesības, ievēlēja par lielpontifiku (kontrolēja reliģisko dzīvi), kā arī cenzoru. Lai gan Oktaviānam bija gandrīz neierobežota vara, oficiāli viņš nebija monarhs un izvairījās no tituliem. Viņš sevi un citi viņu sauca par princepsu (pirmo, galveno). Ar šo republikānisko titulu romieši apzīmēja viscienījamāko senatoru. Pēc šī vārda vēsturnieki Oktaviāna izveidoto politisko sistēmu sauc par principiātu (slēptu vienpersoniska varas sistēma). Oktaviāna politika bija pareiza, tādēļ to nepiemeklēja Cēzara liktenis.
Valsts iekārta principiāta laikā.
29. g. p.m.ē. Oktaviāns ieguva titulu „imperators”, bet 27. g. p.m.ē. senāts piešķīra viņam pavārdu „Augusts” (cildenais, majestātiskais). Romieši ticēja, ka šī titula īpašnieks bija apveltīts ar neparastām spējām. Viņam par godu romieši vecā kalendāra 6. mēnesi sekstilu pārdēvēja par augustu (šajā mēnesī viņš mira). Oktaviānu Augustu sauca arī par Cēzaru. Tikai 3. gs. beigās tas kļuva par oficiālu valdnieka titulu. Oktaviāns panāca, ka nogalināto Jūliju Cēzaru pasludināja par „Dievišķo Jūliju”. Pilnā Oktaviāna uzruna: „Imperators Cēzars, Dievišķā dēls, Augusts”.
Tā kā princepss oficiāli nebija monarhija, vara nebija mantojama, bet tā pieļāva, ka par savu pēcteci var sagatavot savu vai adoptētu dēlu.
Valsts pārvalde Oktaviāna principiāta laikā
Augusts atjaunoja republiku, kā arī visas republikāniskās institūcijas: senātu, tautas sapulci, ikgadēji ievēlētas amatpersonas. Tautas sapulce tika sasaukta reti, jo daudzas tiesības bija pārņēmis senāts. Kopš 2. gs. to vairs nesasauca.Senāta lēmumiem bija tikpat liels juridiskais spēks kā Augusta rīkojumiem. Tomēr lielākoties viss notika pēc Augusta gribas. No Augustu padomdevējiem izveidojās princepsa padome.
Augusts veidoja imperatora pārvaldes struktūru. Provinces viņš pārvaldīja ar pilnvarotajiem. Pastāvēja republikas kase, ko pārvaldīja senāts un imperatora kase, kur galvenos ieņēmumus deva imperatora provinču nodokļi. Attīstoties sarakstei starp provinču amatpersonām, izveidojās imperatora kanceleja, kas tika sadalīta vairākās nodaļās un katra no tām pārzināja savu sfēru. Imperatora darbinieki, kas bija personīgie kalpotāji, kļuva par valsts ierēdņiem.
Augusts izveidoja jaunus amatus, piemēram, Ēģiptes prefekts, labības apgādes prefekts Romā u.c.
Armija Oktaviāna principiāta laikā
Augusts samazināja pilsoņu skaitu armijā. Agrāk karaspēku komplektēja konkrētam karam, bet Oktiviāns izveidoja pastāvīgu armiju no apm. 300 000 vīriem. Pusi veidoja romiešu pilsoņu leģioni (25 leģioni), otru pusi provinču iedzīvotāju palīgdaļas. Pastāv viedoklis, ka armijas vajadzībām tika izlietots 40 – 60 % valsts ienākumu. Karaspēki tika izvietoti bīstamākajos robežu sektoros: gar Reinas upi 8 leģioni, gar Donavu – 7 leģioni, pie Eifratas – 4 leģioni. Roma pievērsa īpašu uzmanību robežu nocietinājumiem, kurus veidoja no mūriem, zemes vaļņiem un grāvjiem.Augusts izveidoja imperatora gvardi – pretoriāņus 9000 vīru sastāvā, kuri uzturējās kazarmās Romas tuvumā. Gvardes uzdevums bija aizsargāt Romas pilsētu un imperatoru. Pretoriāņu pavēlnieks bija otrs ietekmīgākais vīrs valstī aiz imperatoru. Pretoriāņi saņēma 2-3 reizes lielāku algu nekā leģionāri. Dienesta garums tiem bija 16 nevis 20 gadi. Kopš Augusta laika veterāni saņēma reizēm arī naudas prēmijas pēc dienesta.
Augusta politiskā sistēma pastāvēja līdz 3. gs. beigām. Ar laiku vara kļuva stipri centralizēta. Vēlākie imperatori arvien vairāk sāka izturēties kā monarhi – augstprātīgi un patvaļīgi. To vidū bija tādi despoti, kā Kaligula, Nērons, Kommods u.c. Nāca jaunas romiešu paaudzes, kas nebija piedzīvojušas republikas laikus. Bija izveidojusies jauna aristokrātija. Republiskās vērtības un tradīcijas izzuda.
Provinču politika
Kopš Augusta laika sāka strauji attīstīties provinces, īpaši rietumos, kuras bija mazāk civilizētas kā austrumos. Cēzars pirmais apjauta, ka Roma vairs nav pilsētvalsts, bet milzīga impērija ar centru – Roma. Augusts pastiprināja kontroli pār provincēm un nodokļu ievācējiem. Pilsētas izauga no vietējo iedzīvotāju nocietinātajiem centriem, no romiešu cietokšņiem pierobežā, no veterānu kolonijām, no civiliedzīvotāju ciemiem. Pilsētas kļuva par tirdzniecības un amatniecības centriem.
Romanizācija
Romas rietumu provincēs notika romanizācija – vietējo iedzīvotāju, jo īpaši elites, pielāgošanās romiešu dzīve veidam, izglītībai, latīņu valodai un domāšanai. Romanizāciju veicināja romiešu leģiona pastāvīga uzturēšanās provincēs. Vēl lielāka ietekme bija veterānu kolonijām provincēs, kā arī karaspēka komplektēšanai no provinču iedzīvotājiem, kuri 25 gadus dzīvoja pēc romiešu likumiem. Pēc dienesta viņi saņēma romiešu pilsoņu tiesības. Romanizāciju un impērijas apvienošanos veselumā veicināja romiešu ceļi. Tālsatiksmes ceļu kopgarums bija aptuveni 150 000 km.Romas impērijā darbojās arī propaganda. Uz monētām tika iekalts imperatora attēls. Tādā veidā pat vistālākajos provinču nostūros iedzīvotāji tika iepazīstināti ar valdnieku. Romiešu apziņā provinces pārstāja būt kaut kas atsevišķs, Romai svešs.
Romiešu monētas.
Visagrāk romanizējās Piealpu Gallija, Narbonnas Gallija, dienvidaustrumu Spānija, Āfrika, Britānija. Savukārt Itālijas austrumos romanizācijai nebija panākumu un romieši pēc tās netiecās. Romieši izjuta cieņu pret grieķu kultūru.