Rakstība Senajā Ēģiptē un Divupē
Rakstību radīja Tuvo Austrumu civilizācijas 4. gt. p.m.ē. To izveidoja divas tautas – ēģiptieši un šumeri.
- Ēģiptieši – hieroglifu rakstu (Hieroglifi – „svētās zīmes”. Šāds nosaukums izveidojies, jo attīstoties ātrrakstam, hieroglifus lietoja tikai kulta sfērā.).
- Šumeri – ķīļrakstu (Mīkstā māla plāksnē ar trīsstūrveida irbuli iespiestas zīmes atgādināja ķīļus.).
Rakstība kalpoja par:
- jaunu saziņas līdzekli,
- informācijas uzglabāšanas līdzekli.
Bez rakstības birokrātiskās pārvaldes sistēmas nespētu darboties.
Ēģiptiešu hieroglifi
 |  |  |
 |  |  |
Iesākumā bija zīmējumu rakstība, tad burtu un zilbju rakstība. Ar laiku radās nepieciešamība rakstīt ātrāk, zīmes tika ne tikai vienkāršotas, bet arī samazinātas. Hieroglifu skaits bija ap 3000, bet ātrraksta zīmes bija tikai ap 600. Šumeru ķīļraksta zīmju skaits samazinājās no 2000 uz 500.
Hieroglifi
Vārds hieroglifs sengrieķu valodā nozīmē "svētie grebumi (akmenī)". Ēģiptieši hieroglifu rakstību dēvēja par "dievišķo valodu". Rakstīšana ar tiem bija svēta nodarbošanās. Lielākā daļa no hieroglifiem bija vienkāršoti dažādu priekšmetu un dzīvnieku attēli. Hieroglifs varēja arī apzīmēt vienu vai vairākus burtus. Hieroglifi varēja būt rakstīti no kreisās uz labo, no labās uz kreiso pusi vai no augšas uz leju. Uz kuru pusi bija vērsti attēloties dzīvnieki un cilvēki, tādā virzienā bija jālasa.
Ķīļraksts
Divupē pamata saimnieciskā sistēma bija lauksaimniecība, kas balstījās uz sarežģītu kanālu sistēmu, kas prasīja lielu cilvēku masu darbu un arī precīzu centralizētu plānošanu un administrēšanu. Līdz ar to radās nepieciešamība pēc rakstības. Ķīļraksts iesākumā bija piktogrammu sistēma. Ar laiku bilžu attēlojumi kļuva vienkāršāki un izveidojās ķīļraksts. Ķīļraksta plāksnītes tika apdedzinātas ceplī, ja bija nepieciešami tās ilgstoši saglabāt. Ķīļraksts tika plaši izmantots, lai iemūžinātu valdnieka sasniegumus.
Šumeru ķīļrakstu pārņēma akadieši, vēlāk tas izplatījās visā Priekšāzijā.
7. att. Ķīļraksta paraugs.
Reliģija Senajā Ēģiptē un Divupē
Reliģiskās sistēmas noformēšana radīja noteiktu kārtību dievu pasaulē un to attiecībās ar cilvēkiem.
Zemkopju civilizācijām bija raksturīgi auglības kulti un dievi, kuri atbilstoši gadalaiku cikliem mira un atdzima. Tika pielūgti arī debess spīdekļi un ūdens.
Agrīnajās civilizācijās pastāvēja tikai politeisms – daudzdievība.
Dievi bija:
- antropomorfi – cilvēkveidīgi,
- tādi, kuriem puse no ķermeņa bija no cilvēka, bet otra – no dzīvnieka,
- dzīvnieka veidolā.
Dievi Senajā Ēģiptē
Senie ēģiptieši ticēja, ka pastāv cilvēku un dievu pasaule. Dievi bija pārāki par cilvēkiem un noteica cilvēku pasauli. Dievi varēja būt gan labvēlīgi, gan arī bargi. Līdzīgi kā Divupē arī Ēģiptē pastāvēja daudzdievība.
Tāpat kā šumeru pilsētās arī Ēģiptē katrā nomā bija savs dievs – aizgādnis. Kad izveidojās vienota Ēģiptes valsts, visi dievi tika apvienoti valsts dievu sastāvā.
- Atums – ēģiptiešu panteona (dievu kopa, ko pielūdza konkrēta civilizācija) pirmdievs, kas radies no neesamības (grieķiem – haoss).
- Ra – Saules dievs. V dinastijas laikā – valsts dievs, faraons – viņa dēls. Ra attēloja kā vīrieti ar piekūna galvu un saules disku. Pirmā Senās Ēģiptes pilsēta, kur to pielūdza, bija Heliopole 3. gt. p.m.ē. Ra piederēja 14 dvēseles, un viņa svētais dzīvnieks bija piekūns.
Saules dievs Ra. - Amons – Vidus valsts laikā Tēbu Saules dievs.
- Amons – Ra – Jaunās valsts laikā abi Saules dievi saplūda un kļuva par ēģiptiešu galveno dievu.
- Ozīriss – mirušo valsts dievs un viņsaules tiesnesis, kā arī auglības un ūdens dievs. Valdnieks bijis Ozīrisa dēla Hora iemiesojums. Ozīriss pirms kļuvis par mirušo valstības dievu, esot bijis faraons, kurš iemācījis ēģiptiešiem audzēt kultūraugus, apstrādāt metālu un celt pilsētas.
Ozīriss. - Izīda – Ozīrisa sieva, Hora māte, auglības, ūdens un vēja dieve, kā arī ģimenes, sievas un mātes aizgādne.
Sākotnējais Izīdas kulta centrs bija Buto pilsētā, kur dievieti pielūdza un attēloja kā govi vai kā sievieti ar govs galvu. Vēlāk Izīda kļuva par visas Ēģiptes galveno dievieti. - Hapi – ēģiptieši pielūdza Nīlu kā dievību Hapi, kas dod velgmi un dzīvību.
- Maata – Ra meita, gudrības dieva Tota sieva, taisnības, patiesības, tiesiskās kārtības un ētisko normu dieve. (Ozīriss un Maata lēma aizkapa tiesu mirušo dvēselēm. Ēģiptē tiesneša amata emblēma bija Maatas statuja.)
- Tots – gudrības dievs.
- Anubiss – nāves dievs, attēlots kā cilvēku ar šakāļa galvu.
Anubiss - Hors - saules un debesu dievs, Izīdas un Ozīrisa dēls. Pēc Seta uzvaras viņš kļuva par Ēģiptes valdnieku. Hora Acs ir viens no Senās Ēģiptes svarīgākajiem simboliem.
Dievi Senajā Divupē
Divupiešu dievu panteonu izveidoja šumeri. Vēlāk semīti to papildināja ar saviem dieviem.
- Ans – sākotnēji galvenais dievs, debesu dievs.
- Enlils no Ūras – Ana dēls, 3. gt. vidū p.m.ē. ieņēma tā vietu. Vēju, negaisa, debess un zemes dievs.
- Inanna no Urukas (semītu Ištara) – auglības, mīlestības, karu un ķildu dieve.
- Enki jeb Eija no Eridas – pazemes, saldūdens, gudrības dievs – pasaules kārtības radītājs, kā arī daudzu izgudrojumu (arkla, ķieģeļu) autors.
(Ans, Enlils, Enki – šumeru galveno dievu trijotne.) - Marduks – Hammurapi laikā Vecbabilonijā Babilonijas pilsētas aizgādnis – Visuma radītājs.
- Šamašs – babiloniešu saules, taisnības, likumības dievs.
Bez oficiālajiem valsts dieviem, bija arī mājas dievi, kas rūpējās par ģimenes labklājību.
Dievu mājoklis
Senajā Ēģiptē dievu mājoklis bija kolonnu templis, bet Divupē – templis uz pakāpieniem – zikurāts. Tempļos glabājās dievu statujas, kas iemiesoja dievus. Priesteri bija dievu kalpi. Ar rituālu palīdzību tika iegūta dievu labvēlība.
Dzīve pēc nāves Ēģiptē
Senajām tautām bija izstrādāti priekšstati par dzīvi pēc nāves, īpaši jau ēģiptiešiem.
Ēģiptieši uzskatīja, ka cilvēka personība sastāv no vairākām daļām:
- ķermeņa,
- garīgā dubultnieka un dzīvības spēka „Ka”,
- dvēseles „Ba”.
Mirst tikai cilvēka ķermenis, bet, lai turpinātu dzīvi pēc nāves, visām daļām ir jāapvienojas. Vajadzēja saglabāt arī ķermeni un radās mumifikācija – miruša cilvēka ķermeņa pārvēršana mūmijā. Tā bija pieejama tikai bagātiem valdniekiem un aristokrātiem. Ēģiptiešiem bija bail nomirt svešumā, jo tad netiktu apbedīti pēc visiem priekšstatiem, kā arī bailes pēc nāves ķermeni pazaudēt, piem., kaujas laukā. Dumpiniekus reizēm mēdza sodīt ar to ķermeņa iemešanu upē.
Mumifikācija.
Mirušajam līdzi deva visu nepieciešamo dzīves turpināšanai. Kapeņu sienas sedza dažādas ainas no sadzīves, kurās attēlots mirušais un tā ģimene, kalpi, utt. Sākotnēji kapenes bija no saulē izkaltētiem ķieģeļiem celta četrstūrveida būve ar plakanu virsmu virs apbedījuma.
- Sākot ar II dinastiju cēla akmens piramīdas.
- Vidus valsts laikā – ķieģeļu piramīdas klātas ar kaļķakmens plāksnēm.
- Jaunās valsts laikā necēla piramīdas, bet faraonus glabāja klintīs iecirstās kapenēs valdnieku ielejā pretī Tēbām.
Nabadzīgos apraka tuksneša smiltīs, kur tie izkalta un saglabājās.
Ozīrisa tiesa
Pēc nāves mirušā dvēsele nonāca dieva priekšā, kur tika izvērtēta viņa dzīve no tikumiskā aspekta. Tiesu vadīja Ozīriss. Uz svariem tika svērta mirušā sirds , atsvarā tika likta dieves Maatas figūriņa vai arī patiesības simbols – strausa spalva. Ozīriss bija populārs tautā, jo tiesa neņēma vērā ne izcelšanos, ne bagātību.
Ozīrisa tiesa.
Dzīve pēc nāves Divupē
Divupē aizkapa kults nebija tik attīstīts kā Ēģiptē. Mirušos apglabāja pazemes kamerās, kas atradās šahtās. Kapā līdzi deva mantas. Svarīgām personām sākotnēji deva kapā līdzi upurētus kalpus, karavīrus, zirgus. Dieva sods vai tieši pretēji – atalgojums viņsaulē cilvēku neskāra. Cilvēka dvēsele pēc nāves dzīvoja tālāk.