Pārvalde agrīnajās Tuvo Austrumu civilizācijās
Galvenā vara piederēja valdniekam, kurš sākotnēji apvienoja sevī gan laicīgo, gan garīgo varu. Vēlāk (jau šumeru pilsētvalstīs) laicīgā vara nošķīrās no garīgās varas. Valdnieks bija monarhs – dieva vietnieks. Laika gaitā valdnieks daļu no saviem pienākumiem nodeva dižciltīgo rokās, saglabājot izšķirošās lemšanas tiesības. Valdnieks skaitījās visu zemju īpašnieks, kā arī noteicējs pār pavalstnieku dzīvi.
Valdnieks bija dieva iemiesojums jeb dieva dēls vai dieva pārstāvis. Jo stiprāka bija valdnieka vara, jo vairāk tas norobežojās no tautas, lai gan valdnieks tika uzskatīts arī par starpnieku starp tautu un dievu. Valdniekam bija jārūpējas par taisnīgumu, drošību, labklājību un jāgādā par bāreņiem, slimajiem un nabagiem.
Seno Austrumu civilizācijās nozīmīgi bija priesteri – dieva kalpi (un templis - dievu mājoklis). Tempļiem (dieviem) piederēja zemes un bagātības, ko tiem dāvāja valdnieki un privātpersonas. Valdnieki bieži atbrīvoja tempļus no dažādiem pienākumiem pret valsti.
Augstāko priesteru pienākumi:
- pildīt reliģiskās ceremonijas,
- pārzināt tempļus un to īpašumus,
- veikt pienākumus valsts pārvaldē.
Priesteri bija aristokrāti, un savu amatu parasti mantoja. Tā kā priesteri ieņēma augstu stāvokli, reizēm tie nonāca konfliktā ar valdnieku. Šādas situācijas veidojās gan Ēģiptē, gan Divupē. Ēģiptē īpaši ietekmīgi bija dievu Ra un Amona priesteri.
Tempļi pildīja sociālās aprūpes pienākumus – aizdeva naudu un labību zemniekiem pat bez procentiem. Hammurapi likumi noteica tempļa pienākumu dot naudu, lai izpirktu gūstā nokļuvušus tirgotājus. Reizēm, kad uznāca bads, tempļos audzināšanā tik nodoti bērni, kuri kļuva tur par strādniekiem. Tempļi bija zinātnes un izglītības centri, savukārt priesteri bija izglītoti vīri – skolotāji.
1. att. Gīzas piramīdas.
Valdnieki pārvaldīja valsti ar birokrātijas (ierēdņu īstenota pārvaldes sistēma) palīdzību, kas sastāvēja no:
- ierēdņiem, kas pārzināja centrālo pārvaldi (finanšu, kara, irigācijas, sabiedrisko darbu lietas),
- ierēdņiem, kas pārvaldīja apgabalus un pilsētas.
Ierēdņiem bija pakļauti nodokļu piedzinēji, mērnieki, rakstveži, tiesneši, lietveži utt. (Uz 1 milj. Ēģiptes iedzīvotājiem bija aptuveni 10 000 ierēdņu.). Birokrātiskās pārvaldes priekšgalā bija galvenais ierēdnis – valdnieka palīgs – vezīrs (valdnieka dēls vai kāds cits no ģimenes). Ierēdņi regulāri uzskaitīja lopus, zemi un iedzīvotājus, lai noteiktu nodokļu apjomu.
Senās valsts laikā Ēģiptē augstajos amatos parasti bija valdnieka radinieki, taču, sākot ar V/ VI dinastiju, augstos amatus ieņēma dažādi aristokrātijas pārstāvi.
Faraona tēls.
Valdnieki tiem dāvināja gan zemi, gan zeltu. Vezīri kļuva bagāti un to īpašumus mantoja dēli, pretendējot arī uz amata mantošanu. Pamazām tas vājināja valdnieka varu, tādēļ XII dinastijas faraoni ierēdņus iecēla no citiem sociālajiem slāņiem. Tie bija uzticīgi valdniekam, jo baidījās zaudēt savu stāvokli. Atalgojumā tie saņēma zemi, apģērbu, produktus. Neko no tā mantot nevarēja. Visattīstītākā birokrātija bija Ēģiptē. Divupē tā pilnveidojās Hammurapi laikā.
Likumi
Likumi un tiesības rāda civilizācijas attīstības pakāpi. Senajās valstīs augstākais likumdevējs un tiesnesis bija valdnieks, kurš par tiesnešiem pilnvaroja ierēdņus. Ēģiptē nomos tiesneša pienākumus veica nomarhi. Tiesnešu patvaļas ierobežošanai bija nepieciešami likumu krājumi. Jau šumeru pilsētvalstu daži valdnieki pierakstīja likumus, bet vispilnīgākais senais likumkrājums ir Vecbabilonijas valdnieka Hammurapi kodekss. Šis kodekss ietekmēja ne tikai Vecbabilonijas, bet arī kaimiņu zemju likumus.
Amun tempļa drupas.
Sabiedrība agrīnajās Tuvo Austrumu civilizācijās
Gan senajā Ēģiptē, gan senajā Divupē bija hierarhiska sabiedrība.
- Aristokrātija (augstākais slānis): ierēdņi, priesteri, virsnieki, galminieki. Šis bija materiāli visnodrošinātākais slānis.
- Zemākie ierēdņi:
a) rakstveži,
b) zemākais tempļa personāls (dārznieki, pavāri, dziedātāji, dejotāji utt.),
c) karavīri (sākotnēji nebija ne Ēģiptē, ne Šumerā). Karavīri no valdnieka saņēma iztiku un zemes gabalus. Ēģiptē pastāvīgu karaspēku izveidoja faraons Senuserts III Vidus valsts laikā, bet Divupē Akadas valdnieks Sargons I. - Tirgotāji, amatnieki (parasti darbojās pils vai tempļa uzdevumā). No 3.gt. beigām p.m.ē. tie izvērsa privātu darbību.
- Zemnieki, strādnieki. Daļai bija sava zeme, daļa rentēja vai strādāja par algādžiem. Zemnieki piedalījās arī piramīdu būvniecībā. Parasti to darīja plūdu laikā, kad zemniekiem nebija ne darbs, ne iztika. Faraons deva gan pajumti, gan pārtiku, gan apģērbu un nelielu samaksu. Tie, kas piedalījās piramīdu būvniecībā, varēja cerēt uz daļu no faraona – dieva nemirstības.
- Vergi. Tie bija viszemākais slānis – karagūstekņi un bēgļi. Nereti vecāki savus bērnus pārdeva, lai dabūtu naudu vai arī, lai bērni nenomirtu no bada. Vergus izmantoja kā palīgstrādniekus, savukārt vergu sievietes – par vērpējām, malējām, audējām pilīs un tempļos. Karagūstekņus piramīdu celtniecībā sāka izmantot tikai no Vidus valsts laikiem. Vergiem drīkstēja būt ģimene, un tie varēja tikt atbrīvoti no verga statusa, kā arī sasniegt augstāku sabiedrisko stāvokli. Šajā laikā verdzība bija tikai brīva cilvēka statusa zaudēšana nevis ekspluatācijas forma.
Tehniskie sasniegumi agrīnajās Tuvo Austrumu civilizācijās
Gan ēģiptieši, gan divupieši lielu uzmanību veltīja vides problēmu risināšanai – apūdeņošanu un nosusināšanu. Ar kanālu, dambju, dīķu un slūžu sistēmu palīdzību viņi spēja nodrošināt pietiekamu produkciju apjomu. Piemēram, Divupē tika izrakts Narvana kanāls – 600 km garš, 120 m plats, 9-15 m dziļš. Savukārt ēģiptieši izveidoja mākslīgu ūdensceļu no Nīlas cauri tuksnesim uz Sarkano jūru.
Pilsētbūve un arhitektūra.
Senajā Ēģiptē galvenais celtniecības materiāls bija akmens, bet Divupē – māla ķieģeļi. Tika celti tempļi, pilis, kapenes, nocietinājumi un noliktavas.
Visvecākā monumentālā akmens būve pasaulē ir Ēģiptes III dinastijas valdnieka Džosera sešpakāpju piramīda Sakarā, tās arhitekts bija Imhoteps – Džosera padomnieks.
Džosera piramīda Ēģiptē.
Visvarenākā akmens būve – trīs piramīdas Gīzā IV dinastijas valdniekiem Heopsam, Mikerinam un Hefrenam. Tās bija pirmās piramīdas ar gludām skaldnēm un kvadrātveida pamatni.
Mikerina piramīda Ēģiptē.
Heopsa piramīda ir vislielākā (augstums – 146.6 m, pamata kvadrāta malas garums - 230 m).
Heopsa piramīda Ēģiptē.
Sengrieķi 7 visapbrīnojamākos cilvēku roku darinājumus ierindoja pasaules brīnumu kategorijā, arī Ēģiptes piramīdas, kuras arī ir vienīgās, kas līdz mūsdienām saglabājušās.
Divupē celtniecībā izmantoja māla ķieģeli, kuru sākumā saulē izkaltēja. Ūras II dinastijas laikā atklāja ķieģeļu apdedzināšanas tehniku. Divupē ievērojamākā monumentālā celtne ir vairākpakāpju zikurāts ar svētnīcu uz augšējās platformas – Ūras (Urukas) zikurāts.
Ūras zikurāta makets.
Gan ēģiptieši, gan šumeri arhitektūrā izmantoja kolonnas. 3.gt. p.m.ē. šumeri veidoja velves un arkas.
Ūras III dinastijas valdnieku laikā Eifratas vidusteces rajonā tika uzcelts 280 km garš Rietumu jeb Amorītu valnis pret klejotājiem - amorītiem.
Seno divupiešu izgudrojumi:
- Ritenis (apmēram 3500. un 3250. gadu p.m.ē.). Šie riteņi bija efektīvi pielietojami, izturīgi un stabili, to vienīgais trūkums bija tāds, ka tie bija ļoti smagi.
- Arkls (apmēram 3500 gadu p.m.ē.).