Izlasi avotus A, B, C, D un izpildi prasīto!
Diagnosticējošā darbā prasītais jāformulē patstāvīgi!
4.2. Raksturo darba ražīgumu un dzīves apstākļus kolhozos – papildini tekstu, lai tas būtu atbilstošs dotajiem avotiem!
Avoti A, B, C:
4.2.1. Kolhozos izaudzētā lauksaimniecības produkcija
4.2.2. Iestājoties kolhozos, zemniekiem bija jāatdod lielākā daļa lopu un tehnikas,
Avots D:
4.2.3. Jau pirmie Padomju Latvijā izveidotie kolhozi
4.3. Atzīmē pareizo atbildi un tās skaidrojumu!
Kāda pretruna saskatāma avotu informācijā?
Kāpēc par kolhoziem pausti atšķirīgi uzskati?
Avots A
Padomju Savienībā 20. gadu beigās un 30. gadu sākumā zemnieku saimniecības ar iebiedēšanu un represijām bija apvienotas kolhozos. [..] 1947. gadā padomju Latvijā jau bija izveidoti 49 kolhozi. Tā paša gada maijā PSRS kompartija publicēja lēmumu „Par kolhozu dibināšanu Lietuvas, Latvijas un Igaunijas PSR”, kurā bija izteikta pavēle paātrināt kolhozu dibināšanu.
Tomēr ievērojamu panākumu nebija – vairums zemnieku nevēlējās vai baidījās stāties kolhozos. Vairāki kolhozi izputēja. Tad varas iestādes sāka izmantot ekonomiskas sviras un represijas, lai piespiestu zemniecību stāties kolhozos. Valsts ieviesa obligāto lauksaimniecības produktu iepirkumu par ļoti zemām cenām, kā arī noteica pagastu zemniekiem dažādus lauksaimniecības nodokļus un obligātās darba klausības, piemēram, meža ciršanas darbus. Zemnieku „klaušas” auga no gada uz gadu. Daudzi laucinieki, nevarēdami izturēt dzīves apstākļus laukos, devās darba un dzīvesvietas meklējumos uz pilsētām.
Pēc 1949. gada masveida deportācijām Latvijas lauksaimniecība nepilna gada laikā pamatos tika kolektivizēta. Kolhozos izaudzētā lauksaimniecības produkcija bija jānodod valstij par zemām cenām. Pirmajos kolhozu darba gados nekādas peļņas nebija un darba samaksa bija graudā – nereti visa gada alga bija graudu vai kartupeļu maiss.
Tomēr ievērojamu panākumu nebija – vairums zemnieku nevēlējās vai baidījās stāties kolhozos. Vairāki kolhozi izputēja. Tad varas iestādes sāka izmantot ekonomiskas sviras un represijas, lai piespiestu zemniecību stāties kolhozos. Valsts ieviesa obligāto lauksaimniecības produktu iepirkumu par ļoti zemām cenām, kā arī noteica pagastu zemniekiem dažādus lauksaimniecības nodokļus un obligātās darba klausības, piemēram, meža ciršanas darbus. Zemnieku „klaušas” auga no gada uz gadu. Daudzi laucinieki, nevarēdami izturēt dzīves apstākļus laukos, devās darba un dzīvesvietas meklējumos uz pilsētām.
Pēc 1949. gada masveida deportācijām Latvijas lauksaimniecība nepilna gada laikā pamatos tika kolektivizēta. Kolhozos izaudzētā lauksaimniecības produkcija bija jānodod valstij par zemām cenām. Pirmajos kolhozu darba gados nekādas peļņas nebija un darba samaksa bija graudā – nereti visa gada alga bija graudu vai kartupeļu maiss.
Klišāns, V. Latvijas valsts stāsts. 2019, 86.–87. lpp.
Avots B
Lauksaimniecības kolektivizācijai bija vērā ņemamas negatīvās ekonomiskās un sociālās sekas. 1949. gada 25. marta [..] deportācija piespieda iestāties kolhozos lielāko daļu zemnieku saimniecību. Tomēr tas neglāba zemniekus no jauniem spaidiem, jo ar nodokļiem un nodevām natūrā aplika arī piemājas saimniecības. Šā pasākuma mērķis bija piespiest zemniekus atteikties no piemājas saimniecības un veltīt visu enerģiju darbam kolhozā.
Vispārēja kolhozu sistēmas ieviešana Latvijas laukos 1949.–1950. gadā un PSRS nodokļu sistēmas attiecināšana uz kolhozniekiem strauji pazemināja lauksaimniecības produktu – gan graudu, gan gaļas un piena – ražošanu. [..] Piena ražošanā Latvija 1940. gada līmeni sasniedza 70. gadu sākumā, gaļas ražošanā – 60. gadu sākumā.
Vispārēja kolhozu sistēmas ieviešana Latvijas laukos 1949.–1950. gadā un PSRS nodokļu sistēmas attiecināšana uz kolhozniekiem strauji pazemināja lauksaimniecības produktu – gan graudu, gan gaļas un piena – ražošanu. [..] Piena ražošanā Latvija 1940. gada līmeni sasniedza 70. gadu sākumā, gaļas ražošanā – 60. gadu sākumā.
Bleiere, D. Eiropa ārpus Eiropas… Dzīve Latvijas PSR. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2012,113.–114. lpp.
Avots C
Komunisti apgalvoja, ka kolhozi ir brīvprātīgi kooperatīvi, kas pieder zemniekiem. Realitātē, iestājoties kolhozā, zemniekiem bija jāatdod lielākā daļa lopu un tehnika. Valsts kolhoziem uzlika milzīgas nodevas.[..] Lai gan kolhozos sadzītie zemnieki strādāja smagi, gada beigās, kad pēc komunistu likumiem kolhoznieki varēja sadalīt peļņu, bieži izrādījās, ka naudas kolhozam nav. [..] lielāko daļu dienas viņiem par niecīgu atalgojumu bija jāstrādā valsts labā, bet pārējā laikā uz sava zemes gabaliņa viņi audzēja sev pārtiku.
Purēns, V. Latvijas vēsture pamatskolai. 3. daļa. 2015, 184. lpp.
Avots D
Padomju Latvijas pirmie kolhozi labi sagatavojās 1947. gada pavasara sējai, to paveica laikā un pienācīgā agrotehniskā līmenī. Visi kolhozi izaudzēja bagātu ražu, savlaicīgi to novāca un, norēķinājušies ar valsti, kā arī atbēruši sēklas fondu, labi apmaksāja izstrādes dienas. [..] Nespēdami darba zemniekus atturēt no apvienošanās lauksaimniecības arteļos, [..] budži visiem spēkiem un līdzekļiem centās traucēt kolektivizācijas gaitu. Taču, par spīti izmisīgajai šķiriskā ienaidnieka pretestībai, trūcīgo un vidējo zemnieku aktivitāte neapturami auga. [..] jau 1949. gada pavasaris Latvijas PSR lauku sociālistiskajā pārveidošanā kļuva par lūzuma momentu. Lielais, daudzpusīgais darbs, ko republikas partijas un padomju orgāni vairākus gadus bija veikuši lauksaimniecības kolektivizācijas priekšnoteikumu veidošanā un kolhozu kustības vadīšanā, deva bagātīgus augļus. Ņemot vērā darbaļaužu neatlaidīgās prasības, daļu no budžiem [..] uz laiku pārvietoja ārpus republikas teritorijas.
Latvijas PSR vēsture. 2. sējums. Rīga, 1986, 239.–421. lpp.
Lai iesniegtu atbildi un redzētu rezultātus, Tev nepieciešams autorizēties. Lūdzu, ielogojies savā profilā vai reģistrējies portālā!