Uzmanīgi izlasi tekstu!
 
Latvijas preses karaļpāris Emīlija un Antons Benjamiņi
1. Pirms digitalizācijas laikmeta viena no vissvarīgākajām informācijas platformām bija drukātā prese. Viens no savulaik visietekmīgākajiem latviešu laikrakstiem bija „Jaunākās Ziņas”, kuru izdeva Emīlija un Antons Benjamiņi. Viņi gan kopā, gan katrs individuāli bija ekscentriskas personības, kas spilgti un paliekoši iezīmējušās Rīgas un Latvijas kultūras vēsturē.
2. Antons Benjamiņš dzimis 1860. gada 13. jūlijā. Droši var apgalvot, ka Antona Benjamiņa interešu un darbību loks bijis plašs. 1880. gadā Benjamiņš pabeidza Cimzes skolotāju semināru Valkā, pēc tam 20 gadus strādāja par pedagogu Rūjienā, Ogrē un Plāterē. Paralēli tam viņš bija gan kora, gan divu veikalu vadītājs Madlienā un Skrīveros. Bija precējies ar Madi Jurjāni. Pēc veikalu bankrota un laulības šķiršanas Benjamiņš pārcēlās uz Rīgu, kur uzsāka reportiera un redaktora gaitas. Viņš strādāja gan vācu avīzē „Rigasche Rundschau”, gan laikrakstos „Mājas Viesis” un „Rīta Vēstnesis”.
3. „Rīta Vēstnesi” sāka izdot 1910. gadā Haims Blankenšteins. Redakcijā kopā ar Antonu Benjamiņu darbojās arī Kārlis Skalbe, kurš avīzes satura veidošanai piesaistīja arī citus rakstniekus, piešķirot izdevumam „solīdu literāro nokrāsu”. Lai arī „Rīta Vēstnesī” netrūka nedz latviešu autoru vārdu, nedz viņu oriģināldarbu, sabiedrība avīzi iegādājās vien pieticīgos apjomos.
4. Benjamiņš par savu mērķi izvirzīja padarīt „Rīta Vēstnesi” par visjaunāko un vislētāk iegūstamo ziņu avotu, sašaurinot izdevuma tēmu spektru un piedāvājot lasītājam koncentrētu un kodolīgi formulētu informāciju. Sekojot šādai stratēģijai, izdevās palielināt avīzes tirāžu.
5. Sapratis, ka atrodas uz īstā ceļa, Benjamiņš pameta „Rīta Vēstneša” redakciju un 1911. gada 8. decembrī kopā ar Emīliju Elku izdeva „Jaunāko Ziņu” pirmo numuru. Izdevumu ar rokas presi iespieda 7000 eksemplāros gotu šriftā bez fotogrāfijām, tas nebija lielāks par divkāršu rakstāmpapīra loksni un maksāja vienu kapeiku. Tieši šī iemesla dēļ „Jaunākās Ziņas” to sākotnējā attīstības posmā dēvēja arī par kapeikas avīzīti.
6. Emīlija Benjamiņa (pirms tam Elks) dzimusi 1881. gada 10. septembrī. Viņa bija ekscentriska, harismātiska un ietekmīga sieviete, un viņas publiskais tēls sabiedrības acīs allaž saglabājās cienījams. Emīlijas panākumi sniedzas tālu ārpus izdevējdarbības robežām – viņa darbojusies Starptautiskajā sieviešu savienībā, Paula Stradiņa izveidotajā Vēža apkarošanas biedrībā, bijusi Latviešu–zviedru biedrības valdes locekle, dibinājusi Rīgas Jūrmalas palīdzības un labierīcības biedrību, bijusi godabiedre vairākās sabiedriskajās, labdarības un sieviešu organizācijās. 1932. gadā Emīlijai Benjamiņai piešķir ceturtās, bet 1937. gadā – trešās šķiras Triju Zvaigžņu ordeni par darbu latviešu un zviedru tautas kultūras tuvināšanā.
7. XIX un XX gadsimta mija atnesa pārmaiņas, un Emīlija Benjamiņa bija viena no pirmajām latviešu sievietēm, kas nepakļāvās sabiedrības patriarhālajām ieražām. Viņai bija raksturīgs viss, kas mūsdienās, visticamāk, izpelnītos stipras un neatkarīgas sievietes apzīmējumu.
8. Vēl pirms pirmās īsās laulības ar dziedātāju Ernestu Elku-Elksnīti jaunā sieviete strādāja, pelnīja un sajūsminājās par teātri. Emīlija bija mācījusies grāmatvedību, darbojās reklāmas nozarē un rakstīja vācu un latviešu preses izdevumiem par latviešu teātri. Ar Antonu Benjamiņu Emīlija satuvinājās Rīgas Jaunā teātra biedrībā, viņi viens otram bija izcili sarunu biedri un nepagurdami sprieda par aktuālo un vērtīgo literatūrā un teātrī. Tieši Emīlija ir bijusi tā, kas pierunāja Benjamiņu atstāt Blankenšteina izdoto „Rīta Vēstnesi” un kopā ar viņu uzsākt „Jaunāko Ziņu” darbību.
9. 1912. gada laikā avīzes tirāža tiek palielināta līdz pat 24 000 eksemplāru, tolaik tās centrā bija latviešu darba ļaužu problēmas, strādnieku dzīves apstākļi un tautas valodas tiesību aizstāvēšana. Krievu administrācijai šāda pieeja, protams, nepatika, un jau 1913. gadā „Jaunākās Ziņas” saņēma sodu 300 rubļu apmērā par rakstu, kurā tika atklāti darba apstākļi Heflingera fabrikā. Tuvojoties Pirmajam pasaules karam, cenzūras žņaugi kļuva ciešāki.
10. „Jaunākās Ziņas” izdeva arī kara laikā. Tās iznāca katru dienu, septiņas dienas nedēļā, un sniedza lasītājiem savu korespondentu ziņas no karalauka. Tādējādi tika nodrošināts stabils statuss un nostiprināta jau tā spēcīgā uzticība tautas vidū. Redakcijas darbinieks Kārlis Skalbe šo „Jaunāko Ziņu” periodu atminas šādi: „Rakstīju tikai tik daudz, cik man bija, ko sacīt. Kur pietrūka vārdu un domu, tur liku punktu. Avīzīte toreiz bija maza. Tā bija brīnišķīga tautas lapiņa, ko mūsu kareivji nēsāja aiz zābaka stulma līdzās koka karotei. Līdzās rupjas maizes gabalam tā atrada vietu katras bēgļu sievas azotē.”
11. „Jaunākās Ziņas” iznāca līdz pat 1940. gada 9. augustam, vienīgais pārtraukums laikraksta iznākšanā bija no 1917. gada 21. augusta līdz 1918. gada 15. novembrim. Pēc kara beigām „Jaunākās Ziņas” jau viennozīmīgi uzskatīja par ietekmīgāko dienas laikrakstu, un divdesmitajos gados Antonu Benjamiņu sāka dēvēt par Latvijas preses karali. Pēc 1922. gadā noslēgtās laulības arī Emīlijai Benjamiņai piedēvēja preses karalienes titulu. 1928. gadā Benjamiņi iegādājās Pfābu dzimtas krāšņo ēku tagadējā Krišjāņa Barona ielā 12. Ne velti to dēvēja par Pfābu un pēcāk – par Benjamiņu pili. Te Emīlija Benjamiņa izveidoja salonu, kurā uzstājās slaveni mākslinieki, par kuriem, protams, arī rakstīja „Jaunākajās Ziņās”. Izdevums bija ieņēmis stabilu vietu Rīgas kultūrvidē, un tajā publicēja arī kritiķa Ernesta Brusubārdas apskatus par dažādām izrādēm un operas uzvedumiem. To, cik lielu rezonansi šie apskati varēja izraisīt, pierādīja atgadījums ar dziedātāju Marisu Vētru. 1930. gada 3. oktobra „Jaunākajās Ziņās” parādījās raksts ar nosaukumu „Dziedonis bez pienākuma apziņas”, kurā tika skarbi kritizēta Vētras iepriekšējā vakara uzstāšanās operā. Dziedātājs uz to reaģēja atbilstoši savam uzvārdam, tas ir, vētraini, un iepļaukāja Brusubārdu, tādējādi zaudējot darbu operā.
12. 1924. gada 8. decembrī, tieši 13 gadus pēc pirmā „Jaunāko Ziņu” numura iznākšanas, redakcija laida klajā jauno laikrakstu „Atpūta”. Tas iznāca katru nedēļu un bija visai ģimenei paredzēts izdevums. „Atpūta” izcēlās arī ar labas kvalitātes fotoreprodukcijām un augstvērtīgu literāro saturu, par ko rūpējās tādi autori kā Jānis Akuraters, Jānis Ziemeļnieks, Anšlavs Eglītis, Vilis Lācis un Kārlis Skalbe.
13. 1939. gada 14. maijā Antons Benjamiņš devās aizsaulē, Emīlija turpināja izdevējdarbību vēl gadu pēc viņa nāves. 1941. gada 14. jūnijā Emīliju Benjamiņu represēja. Atrodoties izsūtījumā, viņa atteicās vergot un līdz ar to nesaņēma dienas pārtikas devu. Emīlija Benjamiņa nomira no bada un dizentērijas. Interesanti un vienlīdz baisi, ka šādu viņas likteņa pavērsienu bija pareģojis fotogrāfs un gaišreģis Eižens Finks.
(Pēc radio „Naba” materiāliem)

Izlasi jēdziena fakts skaidrojumu!
Fakts — fiksēta informācija par kādu pazīmi, parādību, notikumu u.c.
 
1. No dotajiem apgalvojumiem atzīmē divus faktus, kuri liecina, ka Emīlijas Benjamiņas darbība ir bijusi daudzpusīga!
 
 
 
2. Izvēlies pareizi uzrakstītus divus saliktus pakārtotus teikumus, kuros būtu iesaistīti pareizie fakti!
 
 
Piezīme: Centralizētā eksāmena darbā fakti un teikumi jāuzraksta pašam, atbilžu varianti netiek doti.
 
Lai iesniegtu atbildi un redzētu rezultātus, Tev nepieciešams autorizēties. Lūdzu, ielogojies savā profilā vai reģistrējies portālā!