Lasi tekstu un atzīmē sarunas tematam atbilstošo attēlu!
 
Vilks izgāja pamedīt. Izlavījās cauru dienu: nekā. Te ierauga oša galā strazdam ligzdu. Vilks tūliņ liels: «Nosviedi man vienu bērnu; ja nē, nokrimtīšu osi un apēdīšu jūs visus!"
Strazds, muļķis, izbailēs nosviež arī. Otrā rītā vilksi ieēdies, klāt atkal: vēl vienu bērnu! — Citādi krimtīšot koku!
Te lapsa — kur gadījusies, kur ne? — piebiksta strazdam: «Muļķi, ko apskaudi bērnus? Atsaki vilkam: parādi ķirveli, ķekseli!»
Strazds atmožās kā no miega un tūliņ osī augšā: «Parādi ķirveli, parādi ķekseli, ar ko krimtīsi?»
Vilks nokaunas: «Lapsa, skauģis, tevi mācījūse!» un aiziet. Iet, iet, satiek lauka galā gaili. «Es tevi ēdīšu, gailīti!»
«Neēdi, neēdi, vilciņ, vēl nenoskaitīju pātarus!» «Skaiti tad drīzi!»
Vilks, kamēr šis skaitīs, nosēžas grāvmalī pagaidīt; bet gailis tamēr no muguras puses pieliek knābli vilkam pie auss un dzied, cik jaudas: «Kikerikū!»
Vilks apreibst un atkrīt kā peka augšpēdu. Bet gailis tamēr gabalā. Pa brītiņam atžirgst gan šis un nu ies tālāk. Satiek zostēviņu: «Es tevi ēdīšu, tēviņ!»
«Vai, vilciņ, esmu taču radu radu rads — neēdi vis!» «Kas par radinieku man esi?»
«Re, kā neatmini: tēva brālis, tēva brālis!» (rupji izrunāts, zoss kliedzienam līdzīgi).
«Ko? Tēva brālis!» vilks nobrīnās un aiziet bešā mājā.
 
 
Lai iesniegtu atbildi un redzētu rezultātus, Tev nepieciešams autorizēties. Lūdzu, ielogojies savā profilā vai reģistrējies portālā!