Izlasi teksta fragmentu!
Ar pilnu tekstu vari iepazīties šeit!
Pranks tikko bija aizvēris ārdurvis, kad pavārtē iešķindējās spalgs velosipēda zvaniņš. Tūlīt arī parādījās pats braucējs. Kā tad – tas bija Rolands! Mīdams pedāļus, cik vien spēka, zēns piebrauca pie kāpnēm un strauji nobremzēja. Velosipēds sacirtās šķērsām, atstādams uz zemes garu švīku. Rolanda vaļējā vējjaka noplandīja vien, un roka pacēlās sveicienam:
- Čau! Nu gan uzrāvu augšā… Parasti līkumā pirms vārtiem jākāpj nost, bet šoreiz labi ieskrējos. Zini, baigie cipari – iebraucu pie Ineses – un šī…
Ilmārs sadrūma un tā arī nesadzirdēja, ko Inese īsti darījusi vai teikusi. Jau tas vien, ka Rolands atkal bijis pie viņas mājās, runājis ar meiteni, Ilmāru sarūgtināja. (..)
Beidzis runāt par Inesi, Rolands pasmaidīja un tad pajautāja:
- Nu, ko jaunu esi izpētījis pagrabos?
Ilmārs joprojām klusēja, jo Rolands bija trāpījis atkal citā viņa vārīgā vietā. Pagrabi un to iespējamie noslēpumi Ilmāru pašu pēdējā laikā nelika mierā ne dienu, ne nakti. Kopš tās reizes, kad Rolands kādā starpbrīdī, Ineses klātbūtnē gribēdams zēnu izzobot, skaļi bija paziņojis, ka pazemes ejas pekstiņi vien ir, kurus izdomājuši paši pils iedzīvotāji – tādi kā Ilmārs, lai liktos interesantāki.
Visi apkārtstāvošie, kaut arī paši ticēja ejām, spalgi iesmējās. Bet Inese, domīgi pasmaidījusi, aizgriezās. (..)
Pēc Ilmāra klusēšanas sapratis, ka viņam nav, ko teikt, Rolands turpināja ar tādu kā gandarījumu:
- Jā, žēl, ka es pilī nedzīvoju! Es te pāris dienās visu izložņātu, tavas pazemes ejas viens divi atrastu un pat visu mūsu klasi izvadātu!
Kamols zēna krūtīs atkal piebrieda.
It kā to juzdams, Rolands apmierināti uzmauca dziļāk savu naģeni, spēcīgi atspērās pret zemi un aplaida pagalmam apkārt vienu uzvarošu apli, abām rokām turēdams stūri un nemitīgi šķindinādams zvaniņu.
Izlasi jautājumu!
- Čau! Nu gan uzrāvu augšā… Parasti līkumā pirms vārtiem jākāpj nost, bet šoreiz labi ieskrējos. Zini, baigie cipari – iebraucu pie Ineses – un šī…
Ilmārs sadrūma un tā arī nesadzirdēja, ko Inese īsti darījusi vai teikusi. Jau tas vien, ka Rolands atkal bijis pie viņas mājās, runājis ar meiteni, Ilmāru sarūgtināja. (..)
Beidzis runāt par Inesi, Rolands pasmaidīja un tad pajautāja:
- Nu, ko jaunu esi izpētījis pagrabos?
Ilmārs joprojām klusēja, jo Rolands bija trāpījis atkal citā viņa vārīgā vietā. Pagrabi un to iespējamie noslēpumi Ilmāru pašu pēdējā laikā nelika mierā ne dienu, ne nakti. Kopš tās reizes, kad Rolands kādā starpbrīdī, Ineses klātbūtnē gribēdams zēnu izzobot, skaļi bija paziņojis, ka pazemes ejas pekstiņi vien ir, kurus izdomājuši paši pils iedzīvotāji – tādi kā Ilmārs, lai liktos interesantāki.
Visi apkārtstāvošie, kaut arī paši ticēja ejām, spalgi iesmējās. Bet Inese, domīgi pasmaidījusi, aizgriezās. (..)
Pēc Ilmāra klusēšanas sapratis, ka viņam nav, ko teikt, Rolands turpināja ar tādu kā gandarījumu:
- Jā, žēl, ka es pilī nedzīvoju! Es te pāris dienās visu izložņātu, tavas pazemes ejas viens divi atrastu un pat visu mūsu klasi izvadātu!
Kamols zēna krūtīs atkal piebrieda.
It kā to juzdams, Rolands apmierināti uzmauca dziļāk savu naģeni, spēcīgi atspērās pret zemi un aplaida pagalmam apkārt vienu uzvarošu apli, abām rokām turēdams stūri un nemitīgi šķindinādams zvaniņu.
Kāpēc zēnam krūtīs radies kamols?
Atzīmē jautājumam atbilstošāko atbildi!
Lai iesniegtu atbildi un redzētu rezultātus, Tev nepieciešams autorizēties. Lūdzu, ielogojies savā profilā vai reģistrējies portālā!