Eseja vēsturē ir īss analītisks pārskats vai izskaidrojošs, interpretējošs pētījums par kādu vēsturisku tēmu vai problēmu.
Izplatītākie eseju veidi:
  1. Brīvā eseja – autors brīvi, pēc paša gribas izklāsta savu viedokli par kādu vēsturisku tēmu vai jautājumu.
  2. Argumentētā eseja.
 
Esejas rakstīšanai nepieciešamas:
  1. Plašas un dziļas zināšanas.
  2. Prasme analizēt, atlasīt nepieciešamos faktus un argumentus.
  3. Prasme plānot un loģiski sakārtot materiālu.
  4. Spēja izteikt pamatotus spriedumus un izdarīt secinājumus.
Svarīgi!
Argumentētu eseju parasti raksta, kad nepieciešams apstiprināt vai noliegt kādu apgalvojumu.
Apgalvojumam var:
  • Pamatoti piekrist;
  • Pamatoti nepiekrist;
  • Attīstīt problēmu tālāk.
 
Savu izvēlēto pozīciju jāaizstāv ar 3 argumentiem. Katru argumentu jāpamato ar vismaz 3 teikumiem: pirmajā teikumā argumentu jānosauc, otrajā un trešajā tam jādod apstiprinājumu. Noslēgumā jāizdara secinājums, apkopojot visu 3 argumentu domas.
 
Pamatoti piekrītot:
  • Jāpamato dotais apgalvojums ar savām atziņām, pieredzi, faktiem, zinātnieku atzinumiem.
  • Jāatspēko iespējamos pretargumentus.
Pamatoti nepiekrītot: 
  • Ar pretargumentiem jāapšauba apgalvojuma ticamība.
  • Var akceptēt apgalvojumu, bet jānorāda uz tā ierobežotību.
  • Jāanalizē apgalvojumu, saistot to ar zinātnes atziņām, faktiem.
Attīstot problēmu tālāk:
  •  Jānorāda papildu aspektus, kas vēl būtu jāaplūko.
  • Jānorāda uz apgalvojuma neatbilstību loģikas prasībām, noteiktām likumsakarībām. 
 
Tipiskākie argumenti:
  1. Faktu argumenti. Fakts – patiess, neizdomāts atgadījums, notikums, pieredzē gūta atziņa, kas atbilst īstenībai. Tēzi pamato, to loģiski sasaistot ar neapstrīdamu faktu. Ja izmanto faktu, kas norāda tikai uz 1 atsevišķu gadījumu, šāds arguments nav pārliecinošs.
  2. Autoritatīvais arguments. Tēze tiek pamatota, atsaucoties uz vispāratzītu, plaši akceptētu autoritāti, kas ir paudusi līdzīgu vai tieši tādu uzskatu.
  3. Normatīvais arguments. Normatīvs – tāds, kas noteic normu, standartu, nosaka principu vai likumu. Tēzi pamato, to loģiski saistot ar vispārēju vai plaši akceptētu vērtību skalu (normām).Tā kā sabiedrībā valda dažādi uzskati, normatīvie argumenti var nepārliecināt.
  4. Analoģiskais arguments. Analoģija – slēdzienu forma, kur no divu priekšmetu vienu pazīmju līdzības izdara secinājumu par šo priekšmetu citu pazīmju līdzību. Tēzi pamato, izvēloties piemēru no citas dzīves jomas.
  5. Netiešs arguments. Netiešs – tāds, kas darbojas vai izpaužas paslēptā, nemanāmā veidā. Tēzi pamato, cenšoties pierādīt, ka pretējie uzskati ir kļūdaini, nereāli u.tml. Izmantojot netiešos argumentus, sākumā šķiet, ka tēze ir pamatota, taču tā nav pamatota loģiski un pārliecinoši.
 
Esejas struktūra:
  1. Ievads (īsi formulēts apgalvojums, kura patiesīgums jāpierāda), 1 rindkopa. Formulē galvenos jautājumus vai problēmas, ieskicē galveno hipotēzi, argumentu darbības sfēru un secību. Vājš ievads iznīcina jebkuru interesi par darbu, bet labs piesaista uzmanību.
  2. Iztirzājums (apgalvojumu, pierādījumu un piemēru, secinājumu izklāsts) (piemēram, 3 rindkopas). Jāapvieno stāstījums ar analīzi, parādot savu spēju domāt un patstāvīgi izdarīt secinājumus. Ja izmanto citātus, tiem jābūt īsiem un atbilstošiem tēmai, atzīmē arī, no kāda avota tie ņemti. Citāti parasti attēlo jautājumu, bet reti to pierāda. Spriedumu veido uz pierādījuma pamata. Jāraksta īsi un skaidri, jāizvairās no nevajadzīgas vispārināšanas. Nelietot žargonu, sarunvalodas izteicienus. Ievērot pareizrakstību.
  3. Nobeigums (secinājumu un atziņu kopsavilkums, kas pierāda ievadā izteikto apgalvojumu). Jādod pilnīgi skaidra atbilde uz esejas jautājumu. Jāizdara secinājumi, kopsavilkums.
 
Esejas vērtēšanas kritēriji:
  • Saturs – konkrēts, pārliecinošs, atbilstošs, radošs, saprotams
  • Viedoklis – skaidrs, konsekvents
  • Esejas izkārtojums – loģisks, saskaņots, vienots, piemērots mērķim, virzīts uz secinājumiem
  • Rindkopu izkārtojums – dažādu rindkopu struktūra, atkāpes
  • Stils – interesants, tēlains, izteiksme atbilst saturam
  • Teikumu struktūra – loģiska, pabeigta, prasmīga dažādu teikuma struktūru lietošana (paralēlisms, kontrasts, atkārtojums, izsaukumi)
  • Leksika – tēmai atbilstoša, valoda – precīza, dzīva, tēlaina
  • Gramatika – gramatikas likumu (interpunkcijas, vārdu pareizrakstības) ievērošana.