Izlasi Jūlijas Dibovskas interviju ar tulkotāju Silviju Brici!
2020. gada nogalē tika izdota tulkotājas Silvijas Brices autobiogrāfiskā grāmata „Baigās piezīmes”, kurā viņa atklāj savas emocijas, pārdomas par valodu un tulkošanu.
1. Ko jums nozīmē tulkošana?
Tulkošana un valoda ir mana galvenā pasaule. Tulkotājs gan nevar dzīvot mucā un tikai lūrēt pa spundes caurumu, tad viņš daudz ko nezinās un nesapratīs no pasaules, kura atklāta autora darbā. Starp tulkotāju un rakstnieku ir atšķirība. Mani draugi rakstnieki nesaprot dažas lietas – kad drīkstējām staigāt apkārt, man prasīja, kāpēc es nebraucu uz Rīgu biežāk un nepiedalos pasākumos vairāk. Bet es saku: man to vajag mērenās devās, lai zinātu, ko es tulkoju; savukārt rakstniekam to vajag, lai smeltos materiālu savām grāmatām. Tulkotāja pasaule ir mainīga, katrai grāmatai tā ir citāda.
2. Vai mēdzat tulkot vairākus darbus vienlaikus?
Nav iespējams tulkot vairākus darbus vienlaikus. Ja ir kas steidzams, tad gan lieku malā vienu grāmatu un ķeros pie tās, kura jātulko nekavējoties. Bet šādas situācijas es ienīstu no visas sirds. Tā nedrīkst. Kad esmu iztulkojusi to steidzamo un cenšos atgriezties pie pirmās, tad gandrīz vai jāsāk viss no sākuma – tā pasaulīte ir izčibējusi, vairs nav iepriekšējo emociju un melodijas. Varu pārlasīt visu, ko esmu iztulkojusi, un turpināt, bet turpināt iesākto nekādi neizdodas… Melodija ir pazaudēta.
3. Kā tapa „Baigās piezīmes”?
Tulkotājs vispār ir pierakstītājs un pārrakstītājs. Visi tulkotāji kaut ko pieraksta, pat ja tās ir gluži lietišķas piezīmes par tulkojamo darbu. „Baigās piezīmes” tieši tādas arī ir – esmu emocionāls cilvēks, man emocijas ir kaut kur jāliek. Protams, varu tās klusējot norīt… Bet tad kādā brīdī atvēru jaunu Word dokumentu un sāku pierakstīt to, kas mani uztrauca, iepriecināja, sadusmoja. Tā varētu būt arī dienasgrāmata. Neizsijātas, neretušētas emocijas, kas likušas veikt šos pierakstus.
4. „Baigajās piezīmēs” ir ieskats arī jūsu dzimtas vēsturē.
Varbūt kādam ir citādi, bet man, jo ilgāk dzīvoju, jo svarīgāki kļūst senči. Jūtu nepieciešamību zināt, ka viņi vispār ir bijuši un kas viņi ir bijuši. Es visu laiku spēlējos ar domu: aiziet uz arhīvu un ar speciālistu palīdzību izdibināt vismaz vienu dzimtas atzaru. Tas šķiet arvien interesantāk. Jaunībā vai ap 30–40 gadiem bija tā – zini, ka ir bijuši tādi radi, bet neinteresē ne datumi, ne kas cits. Tagad dzimšanas datumi, kurus mēģinu sadzīt rokā, kļuvuši nozīmīgi.
5. Vai nav gadījies tā, ka tulkojums latviski skan labāk nekā oriģinālteksts?
Autoram ir lielāka brīvība nekā tulkotājam. Viņš var atļauties daudz gan leksiski, gan stilistiski. Tulkotāju saista autora teksts – to nedrīkst nedz uzlabot, nedz padarīt nabagāku un stilistiski nepieņemamu. Tulkotāju tur skaistas zelta važas.
1. Ko jums nozīmē tulkošana?
Tulkošana un valoda ir mana galvenā pasaule. Tulkotājs gan nevar dzīvot mucā un tikai lūrēt pa spundes caurumu, tad viņš daudz ko nezinās un nesapratīs no pasaules, kura atklāta autora darbā. Starp tulkotāju un rakstnieku ir atšķirība. Mani draugi rakstnieki nesaprot dažas lietas – kad drīkstējām staigāt apkārt, man prasīja, kāpēc es nebraucu uz Rīgu biežāk un nepiedalos pasākumos vairāk. Bet es saku: man to vajag mērenās devās, lai zinātu, ko es tulkoju; savukārt rakstniekam to vajag, lai smeltos materiālu savām grāmatām. Tulkotāja pasaule ir mainīga, katrai grāmatai tā ir citāda.
2. Vai mēdzat tulkot vairākus darbus vienlaikus?
Nav iespējams tulkot vairākus darbus vienlaikus. Ja ir kas steidzams, tad gan lieku malā vienu grāmatu un ķeros pie tās, kura jātulko nekavējoties. Bet šādas situācijas es ienīstu no visas sirds. Tā nedrīkst. Kad esmu iztulkojusi to steidzamo un cenšos atgriezties pie pirmās, tad gandrīz vai jāsāk viss no sākuma – tā pasaulīte ir izčibējusi, vairs nav iepriekšējo emociju un melodijas. Varu pārlasīt visu, ko esmu iztulkojusi, un turpināt, bet turpināt iesākto nekādi neizdodas… Melodija ir pazaudēta.
3. Kā tapa „Baigās piezīmes”?
Tulkotājs vispār ir pierakstītājs un pārrakstītājs. Visi tulkotāji kaut ko pieraksta, pat ja tās ir gluži lietišķas piezīmes par tulkojamo darbu. „Baigās piezīmes” tieši tādas arī ir – esmu emocionāls cilvēks, man emocijas ir kaut kur jāliek. Protams, varu tās klusējot norīt… Bet tad kādā brīdī atvēru jaunu Word dokumentu un sāku pierakstīt to, kas mani uztrauca, iepriecināja, sadusmoja. Tā varētu būt arī dienasgrāmata. Neizsijātas, neretušētas emocijas, kas likušas veikt šos pierakstus.
4. „Baigajās piezīmēs” ir ieskats arī jūsu dzimtas vēsturē.
Varbūt kādam ir citādi, bet man, jo ilgāk dzīvoju, jo svarīgāki kļūst senči. Jūtu nepieciešamību zināt, ka viņi vispār ir bijuši un kas viņi ir bijuši. Es visu laiku spēlējos ar domu: aiziet uz arhīvu un ar speciālistu palīdzību izdibināt vismaz vienu dzimtas atzaru. Tas šķiet arvien interesantāk. Jaunībā vai ap 30–40 gadiem bija tā – zini, ka ir bijuši tādi radi, bet neinteresē ne datumi, ne kas cits. Tagad dzimšanas datumi, kurus mēģinu sadzīt rokā, kļuvuši nozīmīgi.
5. Vai nav gadījies tā, ka tulkojums latviski skan labāk nekā oriģinālteksts?
Autoram ir lielāka brīvība nekā tulkotājam. Viņš var atļauties daudz gan leksiski, gan stilistiski. Tulkotāju saista autora teksts – to nedrīkst nedz uzlabot, nedz padarīt nabagāku un stilistiski nepieņemamu. Tulkotāju tur skaistas zelta važas.
Atzīmē precīzāko intervijas temata formulējumu!
Lai iesniegtu atbildi un redzētu rezultātus, Tev nepieciešams autorizēties. Lūdzu, ielogojies savā profilā vai reģistrējies portālā!