Mākslā identitāti varam izpaust dažādos veidos un spilgtākais veids, kas ļauj māksliniekam attēlot un interpretēt cilvēka personību ir portrets.
Portrets latīņu valodā protraho nozīmē "precīzi zīmēt" jeb ģīmetne, kas ir viens no tēlotājas mākslas žanriem vai arī atsevišķs mākslas darbs, kurā tiek atveidota individualizēta konkrēta persona vai personu grupa.
Portrets ir žanrs vizuālajā mākslā, kura izplatības sākums rodams jau senajā pasaulē. Portretu var attēlot pilnā augumā, līdz viduklim, līdz pleciem, vai tikai seju.
Marijas Razumovskas portrets (Elizabete Vigē-Lebruna, 1798)
Portreta attēlojumu var atspoguļot pretskatā, profilā vai trīsceturtdaļpagriezienā.
Karaļa Čārlza 1. portreti profilā, pretskatā un trīsceturtdaļpagriezienā (Antoniss van Deiks, 1635-1636)
Pašportrets ir šī žanra veids, kurā autors attēlo pats sevi, jo tā var labāk izprast savu identitāti, pārdomāt personīgās vērtības un savu lomu sabiedrībā. Pašportreti var tikt papildināti arī ar metaforām vai simboliskiem elementiem, piemēram, Dīrera pašportretā. Mākslinieks sevi attēloja Kristus pozā, atgādinot, ka viņa talanti ir Dieva doti.
A.Dīrers "Pašportrets"
Psiholoģiskais portrets , kas akcentē cilvēka raksturu, pasaules uzskatus, attēlots līdz viduklim, akcentēta šī cilvēka seja. Psiholoģiskā portreta galvenā iezīme ir pievērsta sejai kā dvēseles spogulim, kura mērķis ir akcentēt cilvēka dvēseles pārdzīvojumu attēlošanu, cilvēka jūtu daudzveidību. Atšķirībā no "portreta vispār", psiholoģiskais portrets pievērš ļoti maz uzmanības interjeram un gleznotā portreta apģērbam. Psiholoģiskā portreta mērķis ir atklāt to, kas slēpjas zem virspusējā cilvēka izskata. Tā ir izpratne par cilvēka psihoemocionālo pasauli, lai varētu attēlot emocijas, domas un cilvēka personīgās iezīmes.
"Veca vīra portrets" (Rembrants Harmenszons van Reins, 1652-1654)
Psiholoģisko portretu radīšana mainās, atkarībā no laikmeta un mākslinieka stila, piemēram, renesanses laikā mākslinieki fokusējās uz ideālu formu attēlošanu, savukārt mūsdienu mākslinieki izmanto eksperimentālus un abstraktus veidus, lai paustu emocijas.
Autoportrets
Autoportrets ir īpašs portrets, kurā mākslinieks attēlo sevi, kurš pats kļūst par objektu tiek attēlots pats cilvēks vai personība. Autoportretu var izmantot, lai izteiktu mākslinieka pašreizējo noskaņu, personisko pieredzi vai identitāti. Identitāte var attēlot,cilvēka intereses un hobijus. Tas palīdz attēlot un izprast konkrētā cilvēka personisko identitāti.
Francišeks Žmurko
Latviešu glezniecībā psiholoģiskos portretus gleznoja Janis Rozentāls.
Janis Rozentāls (1866-1916)
Arī ģimenes locekļi papildina personības identitāti.
Pjērs Augusts Renuārs "Džordža Šarpentjē kundze un viņas bērni"
Katra identitāti papildina arī matu sakārtojums, īpašs apģērbs vai rotaslietas.
Metjū Prats"Viljams Henrijs Kavendišs Bentinks, 3. Portlendas hercogs"
Arī cilvēka raksturam ir sava loma identitātes veidošanā, taču to ir vissarežģītāk atspoguļot. To var panākt ar vizuālas izteiksmes līdzekļiem, krāsu vai spēcīgiem krāsu triepieniem.
Vincenta van Goga pašportrets
Alegorisks pašportrets
Mākslas darbs, kas izmanto simbolus, alegorijas un metaforas, lai attēlotu mākslinieka pašportretu, tā ir dziļāka izpratne par mākslinieku un viņa pasaules redzējumu.
Arnolds Beklīns "Pašportrets ar nāvi"
Psiholoģiskā portreta izteiksmes līdzekļi un elementi
Sejas proporcijas - māksliniekam ir jāsaprot cilvēka sejas proporcijas, lai īstenotu precīzu portreta zīmējumu.
Tiek uztverta sejas izteiksme - psiholoģiskā portreta veidošanā ir būtiski saprast un attēlot dažādas sejas izteiksmes, kas var atspoguļot prieku, bēdas, pārdomas utt.
Gaisma un ēna portretā - tiek izmantoti, lai darbā radītu dziļumu. Šis tehniskais elements var padarīt attēlu dzīvīgāku.
Tiek uztverta sejas izteiksme - psiholoģiskā portreta veidošanā ir būtiski saprast un attēlot dažādas sejas izteiksmes, kas var atspoguļot prieku, bēdas, pārdomas utt.
Gaisma un ēna portretā - tiek izmantoti, lai darbā radītu dziļumu. Šis tehniskais elements var padarīt attēlu dzīvīgāku.
Krāsa - Krāsas izvēle ir svarīga, psiholoģiskā portreta gleznošanā. Krāsa var iedarboties uz skatītāja emocionālo uztveri un palīdzēt nodot konkrētu noskaņu attēlotajam portretam.