1. Organismu imunitāte

Imunitāte palīdz atpazīt svešos mikroorganismus un īsteno organisma aizsardzību, nosakot sev piederošas olbaltumvielas  jeb antigēnus, kas atrodas uz šūnu virsmas. Tādā veidā imūnsistēma iemācās ignorēt sev piederošas olbaltumvielas un reaģēt uz svešajām. Imunitāti veido imūnsistēma.

Imūnsistēmai, atšķirībā no citām orgānu sistēmām, nav skaidri atdalāmu orgānu, tās elementi ir izkliedēti daudzās limfātisko audu vietās.

 

 

Centrālie limfātiskie audi ir sarkanās kaulu smadzenes un aizkrūtes dziedzeris. Tajos rodas limfātiskās šūnas un notiek arī šo šūnu attīstība un nobriešana. Kad imūnsistēmas šūnas ir nobriedušas, tās pārvietojas uz limfmezgliem, liesu, adenoīdiem, mandelēm, kur limfocīti kļūst aktīvi. Visi svešķermeņi, ko transportē limfvadi, tiek ieskaloti limfmezglos, kur tiem uzbrūk limfmezglos esošie limfocīti. Aktivētie limfocīti izraisa limfmezglu palielināšanos, tāpēc pietūkuši limfmezgli brīdina par infekcijas iespējamību. Limfmezgli atrodas viscaur ķermenī, bet visvairāk to ir galvā, kaklā, padusēs, vēdera dobumā, cirkšņos. Veicot savu darbu, limfocīti pārvietojas asinsvados iekšā un ārā. Limfocītu nepārtrauktā kustība ir pašsaprotama, jo to uzdevums ir atrast un identificēt jebkuru svešķermeni organismā. 

 

Humorālās imūnās atbildes gadījumā B limfocīti producē un izdala brīvas antivielas jeb imunoglobulīnus. Imunoglobulīns ir īpaša olbaltumviela, kurai piemīt spēja pieķerties patogēniem un pārtraukt to darbību. Šī imūnā atbilde ir nespecifiska un iedarbojas uz jebkuru svešķermeni vai tā šūnām. Ir vairāku veidu imunoglobulīni- IgM, IgG, IgA, IgD un IgE klases. Nespecifiskās antivielas, kas organismā darbojas, ir arī dabiskās antivielas, interferons, lizocīms un citas baktericīdas vielas, interleikīni. 
Šūnu imūnās atbildes gadījumā T šūnas producē antivielas, tikai mazākā daudzumā, un tās paliek saistītas uz T šūnu membrānas. Šīs antivielas atpazīst atbilstošos antigēnus uz organismam svešu šūnu virsas, piesaista un iznīcina tos. Šī imūnā atbilde ir specifiska un iedarbojās uz konkrētiem patogēniem. 
Visiem dzīvniekiem neatkarīgi no to organisma uzbūves sarežģītības pakāpes ir primitīvas šūnas – makrofāgi, kas fagocitē un aprij organismam svešos mikroorganismus vai to daļiņas. Makrofāgi ir leikocīti- monocīti un neitrofili, tie var atrasties kādā konkrētā vietā, piemēram, liesā, limfmezglos vai arī brīvi pārvietoties pa visu organismu. Ja ir stipra infekcija, brūce vai kāds cits bojājums, tie ātri koncentrējas šajā vietā. Fagocitējošās šūnas aprij un sagremo mikroorganismus, un pašas iet bojā no toksisko produktu uzkrāšanās. No bojā gājušajiem makrofāgiem veidojas strutas. Iekaisums ir viena no pirmajām imūnās sistēmas atbildes reakcijām uz infekciju vai kairinājumu. Savainotās šūnas izdala ķīmiskas vielas, kas stimulē iekaisumu, tādējādi veidojot fizisku barjeru, kas kavē tālāku infekcijas izplatīšanos un veicina audu dzīšanu. 

Iedzimtās imunitātes atbilde uz kaitīgu vielu vai mikroorganismu ir ātra, tā reaģē minūšu vai stundu laikā. Tai nav imunoloģiskās atmiņas un to nosaka iedzimtās organisma bioloģiskās īpašības. Iedzimto imunitāti organisms pārmanto no vecākiem un tā aktivizējas organismam piedzimstot. Šīs imunitātes dēļ cilvēks neslimo ar daudzām dzīvnieku slimībām, savukārt dzīvnieki ar cilvēku slimībām. Piemēram, cilvēks neslimo ar cūku mēri, kaķi neslimo ar sifilisu. Iedzimtā imunitāte ir ļoti stabila, dažreiz tā var pavājināties medikamentu, stresa vai citu apstākļu ietekmē. Atsevišķiem vienas sugas indivīdiem pret vienu un to pašu slimību var būt dažāda neuzņēmība. Iedzimtā imunitāte izpaužas kā organisma fiziskā barjera, piemēram, āda un gļotāda, un tās atbilde uz kaitīgu vielu vai mikroorganismu ir ātra, piemēram, izveidojas iekaisums ap infekcijas vietu.
Iegūtā imunitāte ir specifiska, iegūta dzīves laikā un tai piemīt imunoloģiskā atmiņa- laicīga un efektīva imūnā atbilde uz atkārtotu saskari ar konkrētu kaitīgo mikroorganismu. 
Viens no tās veidošanās mehānismiem ir saistīts ar uzskatu, ka bērns nav jāaudzina sterilā vidē, tam jāsaskarās arī ar netīrumiem. Tāds apgalvojums saistīts ar nepieciešamību izveidot iegūto imunitāti, kura attīstās cilvēka dzīves laikā.
Iegūtās imunitātes nodrošināšanā galvenā loma ir limfocītiem, kuri veido antivielas, kuras pēc tam atrodas plazmā un mazāku vai lielāku laiku bloķē atkārtotu inficēšanos ar noteiktu patogēnu.
Iegūta dabiskā imunitāte rodas organismā, bez ārējas medicīniskas iejaukšanās. Tā var tikt iegūta divējādi.

Pasīvi iegūta dabiskā imunitāte ir bērnam pēc piedzimšanas, tas vēl kādu laiku saglabā imunitāti, kāda bijusi viņa mātei, jo grūtniecības laikā augļa asinīs caur placentu ir nonākušas mātes radītās antivielas. Mazuļa organisms pats neražo šīs antivielas, tas tās ieguvis jau gatavā veidā. Šī imunitāte ir darbojas tikai dažus mēnešus. 
Aktīvi iegūta dabiskā imunitāte organismā ir izveidojusi antivielas pret konkrētiem slimību ierosinātājiem (antigēniem). Šāda imunitāte veidojas organismam izslimojot kādu infekcijas slimību. Piemēram, izslimojot masalas vai vējbakas, imunitāte parasti veidojas uz visu mūžu, savukārt ar gripu vai rota vīrusu pēc kāda laika perioda var saslimt atkārtoti. Šīs imunitātes pamatā ir organisma imunoloģiskā atmiņa, kas veidojusies organismam saskaroties ar infekcijas izraisītāju un pašam cīnoties ar tiem. Nākamajās reizēs organisms atpazīst infekcijas izraisītājus un prot izstrādāt nepieciešamās antivielas, lai cīnītos ar šiem slimības izraisītājiem.
Mākslīgā imunitāte tiek iegūta medicīniski, veicot injekcijas. Arī šī imunitāte var veidoties divējādi. 
Pasīvi iegūto mākslīgo imunitāti iegūst saņemot seruma vakcīnu.

Šo metodi izmanto, ja steidzami jāsniedz palīdzība un nav laika gaidīt, kamēr izveidosies paša pacienta imunitāte, piemēram, pret trakumsērgu, ja iekodis nevakcinēts suns vai kaķis. Serumu ievada arī tad, ja sakodusi čūska. Šajā gadījumā organisms pats antivielas neražo, un saņemtās antivielas ar laiku izzūd. Šī pasīvi iegūtā mākslīgā imunitāte ir nepastāvīga. 
Aktīvi iegūta mākslīgā imunitāte organismā veidojas veicot vakcināciju.

Ir dažādu veidu vakcīnas. Dažas vakcīnas satur novājinātu vai nonāvētu konkrētu vīrusu, baktērijas vai to daļas. Citas vakcīnas satur ziņnesi- tikai informāciju par vīrusu, nevis pašu vīrusu, tādēļ tās nevar izraisīt slimību vai to pastiprināt, ja cilvēks ar to jau slimo. 
Vakcīna ir laboratoriski apstrādāta tā, lai tā nebūtu bīstama. Vakcinētais cilvēks teorētiski izslimo konkrēto infekcijas slimību vieglā formā un organisma imūnsistēma izstrādā antivielas. Kad cilvēks saskaras ar īstu infekciozu vīrusu vai baktēriju, organisma imūnsistēma to atceras un aktivizē jau radušās konkrētās antivielas. Šīs antivielas nonāvē vīrusu vai baktēriju un cilvēks nesaslimst vai arī pārslimo šo infekcijas slimību vieglākā formā.

 

Vakcinācija var būt vienreizēja, piemēram, pret tuberkulozi. Šādu vakcīnu parasti saņem jaundzimušais pirmajās dienas pēc dzimšanas. Ir slimības pret kurām jāveic revakcinācija, un tā jāatkārto ik pēc vairākiem gadiem — ērču encefalīts, B hepatīts, difterija, poliomielīts u. c. 
Cik ilgs ir vakcinācijas kurss un kad jāveic atkārtota vakcinācija, parasti nosaka vakcīnas ražotājfirma. Pirms katras jaunas vakcīnas lietošanas tiek veiktas stingras pārbaudes un tiek novērtēta to drošība un efektivitāte. Mūsdienās pastāv vakcīnas pret daudzām slimībām. Katrā valstī ir izstrādāts rekomendējamais imunizācijas kalendārs. Plašāka informācija par vakcīnregulējamām infekcijas slimībām un Vakcinācijas kalendārs ir pieejami Slimību profilakses un kontroles centra mājas lapā. 

Tikai pateicoties vakcinācijai, ir iznīdētas un ierobežotas smagas un pat nāvējošas infekcijas slimības, piemēram, bakas, Eiropā — poliomielīts, masalas, stingumkrampji, difterija. Vakcinācija izglābj dzīvību miljoniem cilvēku.

Jebkura infekcijas slimība izplatās pa ķēdi: viens inficē otru, otrais – trešo un tā tālāk, kamēr ceļā stājas šķērslis. Ja, piemēram, ceturtā persona ir vakcinēta pret konkrēto slimību, tā nesaslimst pati un “nepadod” infekciju arī tālāk, bet gan ķēdi noslēdz. Un tas, iespējams, no saslimšanas izglābj līdzcilvēkus, kuri dažādu iemeslu dēļ paši nedrīkst vakcinēties. Šajā saistībā mēdz runāt par kolektīvo imunitāti. 

Tās veidošanās būtība ir pavisam vienkārša:  pirmkārt, ja cilvēks ir vakcinējies, tad vispirms viņš pasargā sevi no konkrētās infekcijas slimības. Otrkārt, ja lielākā sabiedrības daļa, apmēram 90 – 95%, ir vakcinēta, tātad ieguvusi imūnitāti pret konkrēto infekciju, tad neinficēsies un neslimos arī atlikušie 5-10%, kas nav vakcinēti. Jo tos pasargās kolektīvā imunitāte, kas nozīmē, ka ir izveidojušās specifiskas antivielas pret infekcijas ierosinātāju. 

 

 

Jebkurā sabiedrībā ir cilvēki, kas objektīvu iemeslu dēļ nevar vakcinēties. Piemēram, organisms nepanes vakcīnas blakusproduktus, vai reakcija uz vakcīnu kaitē veselībai vai ir bīstama dzīvībai. Neviena vakcīna nav simtprocentīgi iedarbīga, un ir daži procenti vakcinēto, kuriem neizveidojas mākslīgā imunitāte. Kolektīvā imunitāte pasargā bērnus, kuriem vakcinācija ir liegta īslaicīgu vai absolūtu kontrindikāciju (nosacījumi, pie kuriem nevar lietot konkrēto vakcīnu) dēļ, kā arī bērnus, kuriem vēl nav vakcinācijai atbilstošais vecums. Kolektīvā imunitāte ir visas sabiedrības kopējais mērķis, ja tā ir spēcīga, tad izdodās pasargāt arī sabiedrības vājākos posmus.