Atmiņa ir smadzeņu spēja uztvert, saglabāt un vēlāk atcerēties informāciju un iepriekšējo pieredzi.
Pateicoties atmiņai, cilvēks var mācīties, apgūt jaunas prasmes, atpazīt cilvēkus un vietas, kā arī izmantot agrāk iegūtās zināšanas dažādās dzīves situācijās. Atmiņas veidošanā piedalās vairākas galvas smadzeņu daļas. Smadzeņu garozā ilgstoši glabājas iegūtā informācija.
Atmiņas veidošanās ir sarežģīts process, kura laikā neironi veido un nostiprina savstarpējos savienojumus. Jo biežāk noteikta informācija tiek atkārtota vai izmantota, jo stiprāki kļūst savienojumi starp neironiem.
Atmiņas veidošanās notiek vairākos posmos:
- Informācijas uztveršana, kad maņu orgāni uztver apkārtējās vides kairinājumus, nervu impulsi nonāk galvas smadzenēs.
- Informācijas apstrāde ir brīdis, kad smadzenes izvērtē saņemto informāciju. Informācija, kas ir svarīga vai bieži tiek atkārtota, tiek saglabāta. Informācija, kas nav pietiekami nostiprināta vai nav ļoti svarīga, pakāpeniski tiek aizmirsta.
- Atmiņas nostiprināšana notiek, kad starp neironiem veidojas jaunas sinapses vai nostiprinās jau esošās. Šo procesu sauc par neiroplastiskumu – smadzeņu spēju mainīties un pielāgoties pieredzei.
- Informācijas atsaukšana notiek, kad iegūtās zināšanas vai pieredze ir nepieciešama. Tad smadzenes aktivizē tos pašus neironu tīklus, kuros informācija iepriekš tika saglabāta.
Atmiņas veidošanās nav vienveidīgs process. To ietekmē dažādi faktori. Atmiņa veidojas efektīvāk, ja:
- informācija tiek regulāri atkārtota,
- cilvēks ir ieinteresēts un pievērš uzmanību mācību vielai,
- mācīšanās notiek bez pārmērīga stresa,
- ir pietiekams miegs, kura laikā smadzenes nostiprina dienā iegūto informāciju,
- jaunā informācija tiek saistīta ar jau zināmajām zināšanām.
Savukārt nogurums, miega trūkums, ilgstošs stress un alkohola vai narkotisko vielu lietošana var traucēt atmiņas veidošanos.
Svarīgi!
Katra jauna prasme vai zināšanas burtiski maina smadzenes. Mācoties starp neironiem veidojas jauni savienojumi, bet bieži izmantotie savienojumi kļūst stiprāki. Tāpēc regulāra mācīšanās un atkārtošana palīdz ne tikai atcerēties vairāk, bet arī attīstīt smadzeņu darbību.
Zinātnieki atmiņu iedala dažādi - pēc izmantošanas veida, pēc atmiņas ilguma, pēc uztveres procesa.
Atmiņas iedalījums pēc informācijas izmantošanas.
1. Epizodiskā atmiņa glabā personīgos notikumus un piedzīvoto. Piemēram, pirmā skolas diena vai dzimšanas dienas svinības.
2. Semantiskā atmiņa glabā zināšanas par apkārtējo pasauli, jēdzieniem un faktiem. Piemēram, zināšanas, ka Rīga ir Latvijas galvaspilsēta vai ka cilvēkam ir četras sirds kameras.
3. Procedurālā atmiņa nodrošina iemaņu un prasmju saglabāšanu. Piemēram, braukšana ar velosipēdu, peldēšana vai rakstīšana.
Atmiņu var iedalīt arī pēc tā, cik ilgi informācija tiek saglabāta.
1. Sensorā atmiņa saglabā informāciju ļoti īsu brīdi – tikai dažas sekundes daļas. Tā ļauj smadzenēm uztvert apkārtējo vidi.
2. Īslaicīgā jeb darba atmiņa saglabā nelielu informācijas daudzumu dažas sekundes vai minūtes. Tā nepieciešama, piemēram, lai atcerētos telefona numuru līdz brīdim, kad tas tiek pierakstīts.
3. Ilglaicīgā atmiņa glabā informāciju ilgstoši, no vairākām dienām līdz pat visam mūžam. Tajā uzkrājas zināšanas, dzīves pieredze un dažādas prasmes.
Atmiņas iedalījums pēc ilguma
Informāciju, kas nonāk smadzenēs, lai apstrādātu un uzglabātu, iegūst caur dažādiem receptoriem. Izšķir atmiņas iegūšanas veidus ar dažādu maņu orgānu palīdzību.
1. Redzes atmiņa jeb vizuālā atmiņa ir informācijas iegūšana un iegaumēšan vizuālā veidā, redzot attēlus, shēmas, tekstu vai video. Piemēram, skolēns atceras, kā izskatās smadzeņu uzbūve.
2. Dzirdes atmiņa jeb audiālā atmiņa ir saistīta ar informācijas saglabāšanu, to klausoties. Piemēram, skolēns atceras skolotāja stāstīto par refleksu loku darbību.
3. Taustes atmiņa balstās uz priekšmetu aptaustīšanu un fizisku saskari, kad cilvēks pēc tauses pazīst priekšmetus. Piemēram, taustoties pa skolas somu, var satautīt, kur ir penālis, bet kur ir mape.
4. Garšas atmiņa palīdz atminēties jau iepriekš ēsto, kā tas ir garšojies. Piemēram, skolēns atceras, ka skolā gatavotās karbonādes vienmēr garšo ļoti labi.
5. Ožas atmiņa ir informācijas iegūšana un saistīšana ar noteiktām smaržām. Piemēram, kad skolēni nelāgi ož pēc sviedriem, zināms, ka viņi ir atnākuši no sporta stundas.
Izšķir arī kustību atmiņu jeb motoro, jeb kinestētisko atmiņu, kas ir saistīta ar kustību un prasmju iegaumēšanu. Piemēram, braukšana ar velosipēdu, peldēšana vai rakstīšana.
Cilvēkiem var rasties atmiņas traucējumi jeb amnēzija, nespēja atcerēties daļu vai visu iepriekš iegūto informāciju. Atmiņas traucējumus var izraisīt dažādi faktori, piemēram,
- galvas smadzeņu traumas,
- insults,
- dažas nervu sistēmas slimības, (Alcheimera slimība, Parkinsona slimība, encefalīts),
- ilgstošs stress,
- alkohola vai narkotisko vielu lietošana.
Dažos gadījumos atmiņas traucējumi ir īslaicīgi, bet citreiz tie var būt neatgriezeniski. Galvas smadzeņu traumas vai slimības var radīt grūtības iegaumēt jaunu informāciju, lai gan senākās atmiņas bieži saglabājas. Tā, piemēram, seniori var ļoti precīzi stāstīt par savām atmiņām no bērnības, bet nespēt atcerēties, ko vakardien ir darījuši.
Atmiņas darbība nav konstanta. To var uzlabot, ievērojot veselīgu dzīvesveidu un regulāri trenējot smadzenes. Atmiņas uzlabošanai palīdz regulāra jaunu zināšanu apguve, pietiekams miegs, fiziskās aktivitātes, sabalansēts uzturs, informācijas atkārtošana un arī stresa mazināšana. Ja ir "slikta atmiņa", tad jāpārskata savas ikdienas aktivitātes un dienas rutīna.
Svarīgi!
Jo biežāk informācija tiek atkārtota un izmantota, jo lielāka iespēja, ka tā nonāks ilglaicīgajā atmiņā.
Emocijas ir organisma reakcija uz apkārtējās vides notikumiem un paša cilvēka pieredzi.
Smadzenēs dažāds smadzeņu struktūras atpazīst emocijas, saista tās ar atmiņām (gan jau esošām, gan jaunām), regulē organisma reakciju uz emocijām, piemēram, sirdsdarbības paātrināšanos, svīšanu vai hormonu izdalīšanos.
Emocijas var būt gan pozitīvas, piemēram, prieks, interese, pārsteigums, gan negatīvas - bailes, dusmas, skumjas, riebums. Tās palīdz cilvēkam pielāgoties apkārtējai videi un pieņemt lēmumus dažādās situācijās.
Limbiskā sistēma