Redze ir viena no svarīgākajām cilvēka maņām. Ar redzes palīdzību cilvēks iegūst informāciju par apkārtējo objektu formu, krāsu, izmēru, novietojumu un kustību. Redzei nepieciešamie elementi it gaisma, acs ar gaismas receptoriem, nervi un smadzenes.
Attēla veidošanās process sākas ar gaismas iekļūšanu acī. Acs uztver gaismu un pārvērš tās radīto informāciju nervu signālos, bet smadzenes šo informāciju apstrādā un veido redzes uztveri. Redzes analizators ir organisma sistēma, kas nodrošina redzes informācijas uztveršanu, nogādāšanu smadzenēs un apstrādi. Redzes analizatoru veido trīs galvenās daļas:
- uztverošā daļa jeb acs un gaismas receptori tīklenē,
- vadošā daļa jeb redzes nervs un nervu ceļi, pa kuriem informācija nonāk smadzenēs,
- centrālā daļa jeb galvas smadzeņu redzes centrs, kurā tiek apstrādāta redzes informācija.
Redzes analizatora darbība
Redzes centrs ir smadzeņu pakauša daivā
Acs tīklenē atrodas īpašas gaismas jutīgas šūnas - fotoreceptori. Tās uztver gaismu un pārvērš tās radīto kairinājumu nervu signālos. Cilvēka tīklenē ir divu veidu fotoreceptori:
Acs tīklenē atrodas īpašas gaismas jutīgas šūnas - fotoreceptori. Tās uztver gaismu un pārvērš tās radīto kairinājumu nervu signālos. Cilvēka tīklenē ir divu veidu fotoreceptori:
- nūjiņas, kas ir ļoti jutīgas pret gaismu un īpaši nozīmīgas redzei vājā apgaismojumā,
- vālītes, kas nodrošina krāsu redzi un detalizētu redzi, īpaši labā apgaismojumā.
Vālītes ir jutīgas pret dažādiem gaismas viļņu garumiem. Smadzenes no šo receptoru darbības radītās informācijas veido dažādu krāsu uztveri.
Cilvēka acī ir divu veidu fotoreceptori - nūjiņas un vālītes
Acs ir sarežģīts orgāns, kas darbojas līdzīgi optiskajai sistēmai. Tā savāc gaismu, fokusē to uz tīkleni un ļauj fotoreceptoriem uztvert gaismas radīto informāciju.
Radzene ir caurspīdīga acs priekšējā daļa. Gaisma vispirms iziet cauri radzenei. Tā kopā ar citām acs optiskās sistēmas daļām lauž gaismas starus un palīdz tos fokusēt uz tīkleni. Varavīksnene ir krāsainā acs daļa, kuras vidū atrodas zīlīte. Varavīksnenes muskuļi maina zīlītes izmēru. Spilgtā gaismā zīlīte sašaurinās, bet vājā apgaismojumā paplašinās. Tādējādi varavīksnene regulē acī nonākošās gaismas daudzumu.
Vājā apgaismojumā zīlīte paplašinās, bet gaišā - sašaurinās
Lēca ir caurspīdīgs, elastīgs veidojums, kas lauž gaismu. Tās forma var mainīties atkarībā no acs muskuļu darbības, tādēļ acs spēj fokusēt gan tuvumā, gan tālumā esošus objektus uz tīklenes. Skatoties uz tuvu objektu, lēca tiek izliekta. Skatoties tālumā, tā kļūst plakanāka. Telpu starp lēcu un tīkleni aizpilda caurspīdīga, želejveida viela - stiklveida ķermenis. Tas palīdz saglabāt acs formu un ļauj gaismai nokļūt līdz tīklenei. Tīklene ir acs iekšējais slānis, kurā atrodas fotoreceptori - nūjiņas un vālītes. Tie uztver gaismu un sāk redzes informācijas pārvēršanu nervu signālos. Tīklenē atrodas arī dzeltenais plankums - vieta, kur redze ir visprecīzākā. Tajā atrodas liels vālīšu blīvums, un tā ir īpaši svarīga precīzai redzei. Vieta, kur no acs iziet redzes nervs, tiek saukta par aklo plankumu. Šajā vietā nav fotoreceptoru, tāpēc gaismu tā uztvert nevar. Redzes nervs savieno aci ar smadzenēm. Pa to nervu signāli no tīklenes tiek nogādāti uz smadzenēm, kur redzes informācija tiek apstrādāta.
Acs uzbūve
Gaisma, ko atstaro grāmatas lapa, nonāk acī caur radzeni un zīlīti. Tālāk tā iziet cauri lēcai un citām acs optiskās sistēmas daļām. Lēca gaismas starus fokusē uz tīkleni. Uz tīklenes veidojas samazināts un apgriezts objekta optiskais attēls. Fotoreceptori tīklenē uztver šo gaismu. Informācija tiek pārveidota nervu signālos, kas pa redzes nervu nonāk smadzenēs. Smadzenes saņemto informāciju apstrādā un interpretē. Tās apvieno informāciju par gaismas intensitāti, krāsām, formām, kustību un citiem objekta raksturlielumiem. Tādējādi cilvēks apkārtējos objektus uztver kā noteiktas formas, krāsas un novietojuma objektus. Lai arī uz tīklenes attēls ir apgriezts, smadzenēs notiek attēla "pagriešana" atpakaļ. Tādēļ nevar teikt, ka cilvēki redz pasauli kājām gaisā.
Acs darbības principi
Aplūkojot objektu, tā attēls acī ir atkarīgs ne tikai no objekta faktiskā izmēra, bet arī no tā, cik tālu objekts atrodas. Redzes leņķis ir leņķis, kādā objekta izmērs tiek uztverts no acs skatpunkta. Jo lielāku redzes leņķi objekts aizņem, jo lielāks tā attēls veidojas uz tīklenes un jo lielāks tas parasti šķiet. Piemēram, cilvēks, kas atrodas tālu no mums, aizņem mazāku redzes leņķi nekā tāda paša izmēra cilvēks, kas atrodas tuvumā. Tāpēc tuvumā esošais cilvēks mūsu redzes laukā šķiet lielāks. Redzes leņķis ir atkarīgs no diviem galvenajiem lielumiem objekta izmēra un attāluma līdz objektam.
Cilvēkam ir divas acis, kuru redzes lauki daļēji pārklājas. Tas palīdz noteikt objektu attālumu un telpisko novietojumu. Redzes lauka centrālajā daļā objektus var redzēt visdetalizētāk. Redzes lauka perifērijā (sānos) kustību un gaismas izmaiņas var pamanīt labi, bet smalkas detaļas uztveramas sliktāk.
Aplūkojot objektu, tā attēls acī ir atkarīgs ne tikai no objekta faktiskā izmēra, bet arī no tā, cik tālu objekts atrodas. Redzes leņķis ir leņķis, kādā objekta izmērs tiek uztverts no acs skatpunkta. Jo lielāku redzes leņķi objekts aizņem, jo lielāks tā attēls veidojas uz tīklenes un jo lielāks tas parasti šķiet. Piemēram, cilvēks, kas atrodas tālu no mums, aizņem mazāku redzes leņķi nekā tāda paša izmēra cilvēks, kas atrodas tuvumā. Tāpēc tuvumā esošais cilvēks mūsu redzes laukā šķiet lielāks. Redzes leņķis ir atkarīgs no diviem galvenajiem lielumiem objekta izmēra un attāluma līdz objektam.
Redzes lauks ir telpas daļa, ko cilvēks var uztvert ar acīm, nepārvietojot skatienu.