7. Bezmugurkaulnieki un to elpošanas orgānu daudzveidība

 

Bezmugurkaulniekiem ir ļoti daudzveidīgi elpošanas veidi, jo tie dzīvo dažādās vidēs – ūdenī, uz sauszemes un pat augsnē. Visiem šiem organismiem elpošana ir nepieciešama, lai šūnas iegūtu skābekli un varētu ražot enerģiju. Atšķirībā no mugurkaulniekiem, daudziem bezmugurkaulniekiem nav īpašu elpošanas orgānu, un gāzu apmaiņa notiek caur ķermeņa virsmu. Tas ir iespējams, ja ķermenis ir plāns un mitrs. Piemēram, elpo caur ādu, jo  ķermenis ir garens, mīksts un pastāvīgi mitrs. Skābeklis caur ādu nonāk asinīs, bet ogļskābā gāze izdalās ārējā vidē. Šāda elpošana ir efektīva tikai tad, ja vide ir mitra, jo sausumā organisms var izžūt.
Daudzi ūdens bezmugurkaulnieki elpo ar žaunām, kas ļauj uzņemt ūdenī izšķīdušo skābekli. Žaunas ir plānas un bagātas ar asinsvadiem, tāpēc gāzu apmaiņa notiek efektīvi. Piemēram, izmanto žaunas, kas atrodas ķermeņa sānos, lai iegūtu skābekli no ūdens. Ūdens plūst pāri žaunām, un skābeklis nonāk asinīs. Šis process notiek nepārtraukti, kamēr dzīvnieks kustas vai sūknē ūdeni caur savu ķermeni. Arī elpo ar žaunām, kas atrodas ķermeņa dobumā un kurām cauri plūst ūdens. Šie organismi bieži filtrē ūdeni, vienlaikus iegūstot gan barību, gan skābekli.
Uz sauszemes dzīvojošiem bezmugurkaulniekiem ir attīstījušies citi elpošanas veidi. Daudzi kukaiņi elpo ar trahejām – sīku caurulīšu sistēmu, kas piegādā skābekli tieši šūnām. Piemēram, ir bezmugurkaulnieks, kura ķermenī ir atveres, ko sauc par stigmām, pa kurām gaiss nonāk trahejās. No turienes skābeklis tiek nogādāts uz visām ķermeņa daļām bez asinsrites sistēmas starpniecības. Šāda elpošanas sistēma ir ļoti efektīva, bet tā ierobežo dzīvnieka izmēru, jo skābeklis izplatās difūzijas ceļā.
Dažiem bezmugurkaulniekiem ir īpaši pielāgojumi dzīvei uz sauszemes, kas ļauj tiem elpot atmosfēras gaisu. Piemēram, ir dzīvnieks ar īpašiem elpošanas orgāniem, kas darbojas līdzīgi plaušām un ļauj uzņemt skābekli no gaisa. Šie orgāni parasti atrodas ķermeņa iekšienē un ir bagāti ar asinsvadiem, kuros notiek gāzu apmaiņa. Šādi pielāgojumi ir svarīgi, lai organismi varētu dzīvot sauszemes vidē, kur skābeklis pieejams gaisā, nevis ūdenī. Tomēr arī šiem dzīvniekiem bieži nepieciešama mitra vide, lai nodrošinātu normālu elpošanu un novērstu izžūšanu.
Kopumā bezmugurkaulnieku elpošanas sistēmas ir ļoti daudzveidīgas un cieši saistītas ar dzīves vidi. Ūdens vidē biežāk sastopamas žaunas, bet sauszemē – trahejas, plaušas vai elpošana caur ķermeņa virsmu. Organismiem ar vienkāršāku uzbūvi elpošana bieži notiek difūzijas ceļā caur visu ķermeni. Sarežģītākiem bezmugurkaulniekiem ir attīstījušies īpaši elpošanas orgāni. Šī daudzveidība parāda, cik dažādi organismi var pielāgoties videi, lai nodrošinātu sev nepieciešamo skābekļa uzņemšanu.