3. De Brojī formula

Skaidrojot optiskās parādības, tika izmantotas divas pieejas: fotoefekta skaidrošanai izmanto Planka un Einšteina teoriju par gaismas daļiņām — fotoniem, savukārt interferences un difrakcijas skaidrošanai izmanto ideju par gaismas viļņiem. Tātad var runāt par viļņu — korpuskulu duālismu.

1924. gadā izteica ideju, ka viļņu — korpuskulu duālismu var arī attiecināt uz vielas daļiņām. No tas izriet, ka katrai kustībā esošai daļiņai atbilst noteikts vilnis.

Kvanta enerģiju var aprēķināt gan pēc formulas $E=\mathit{hf}$, gan pēc formulas $E=m{c}^2$, kur $h=\mathrm{6,63}\cdot {10}^{-34}J\cdot s$ — Planka konstante, $f$ — starojuma frekvence, $m$ — masa, $c$ — gaismas ātrums vakuumā.

Savukārt, frekvenci var aprēķināt pēc formulas $f=\frac{c}{\mathrm{\lambda }}$.

 

Apvienojot formulas, iegūt:

 

No tā izriet, ka kustībā esošai daļiņai viļņa garumu (de Brojī viļņa garumu) var aprēķināt pēc formulas $\mathrm{\lambda }=\frac{h}{\mathit{mv}}$, kur $v$ — kustības ātrums.

Piemēram, elektroni rada interferences ainu, izmantojot dubultspraugu.

 

 

Kā arī var novērot elektronu difrakciju kristālos.

 

 

 Taču elektrons nav vilnis.