Sarunvalodas stilu lieto gan mutvārdos, gan rakstveidā. Mutvārdos to izmanto ģimenē, skolā, darbā, veikalā u.c. neoficiālās sarunās. Savukārt rakstveidā to var izmantot dienasgrāmatās, īsziņās, neoficiālās vēstulēs u.c. Sarunvalodas stilu kā īpašu izteiksmes līdzekli var izmantot arī daiļliteratūrā un publicistikā.
Valodā ir neitrāli vārdi — vārdi, kas nav piesaistīti noteiktam funkcionālajam stilam un kam nozīmes pamatkomponentā atšķirībā no šo vārdu sinonīmiem (sarunvalodas vārdiem, poētismiem u. c.) nepiemīt emocionāli ekspresīva nokrāsa. Taču sarunvalodai raksturīgs spontānisms, ekspresivitāte, lai to panāktu izmanto plašu stilizējošo līdzekļu spektru, subjektivitāte, novirzes no literārās valodas normām un specifiski teikumu veidojumi.
Sarunvalodas stilam ir paveidi: literārā sarunvaloda un neliterārā sarunvaloda.
Literāro sarunvalodu lieto ne tikai sadzīves situācijās, bet arī oficiālās runās, piemēram, mācību stundās, diskusijās. Šajā sarunvalodas paveidā ievēro saziņas kultūras normas un literārās valodas normas. Tiek izmantota leksika, kas bagāta ar frazeoloģismiem (vārdu savienojumi pārnestā nozīmē, kas ir valodā nostiprināta), deminutīviem (vārdu pamazināmā forma, mīļvārdiņi), okazionālismiem (individuāli vārdu darinājumi, kas veidoti pēc valodā esošiem paraugiem un cieši saistīti ar noteiktu kontekstu), vārdu nozīmes pārnesumiem (nozīme ir jāsaprot netieši). Izmanto arī jaunvārdus (vārdi, kuri darināti, lai nosauktu iepriekš nepazīstamu vai ar svešas cilmes vārdu apzīmētu valodā lietojamu aktuālu reāliju, jēdzienu.) Tāpat sastopami termini (vārdi, kuri apzīmē kādas zinātnes jēdzienu).
Taču parādās arī runas kultūras normas pārkāpumi, piemēram, aprāvumi, liekvārdība, sarežģītas teikuma konstrukcijas.
Neliterāro sarunvalodu izmanto mutvārdos, kā arī literārajos darbos, lai parādītu personāžu īpatnības. Šo paveidu lieto lietotāji ar zemu izglītības un kultūras līmeni. Tiek izmantota neliterāra leksika – barbarismi, žargonismi, vienkāršrunas vārdi, vulgārismi, kā arī profesionālismi un apvidvārdi.
Barbarismi — aizguvumi, kas neiederas literārajā valodā, kur to vietā ir citi vārdi.
Žargonismi — vārdi, kas neatbilst literārās valodas normām un ko, parasti sarunvalodā, lieto kāda noteikta sociāla grupa (piemēram, jaunieši).
Vienkāršrunas vārdi — vārdi, kas neatbilst literārās valodas normām un parasti ir ar negatīvu nozīmi.
Profesionālismi — vārdi, kurus lieto neoficiālajā saziņā noteiktas nozares speciālisti.
Apvidvārdi — vārdi, kuri nepieder pie literārās valodas leksikas un ienākuši no kādas izlokšņu grupas, kas raksturīga noteiktam apvidum.
Kā jau katram tekstam, arī sarunvalodas, ir jābūt konkrētam mērķim, kā iedarboties un klausītāju vai rakstītāju. Izveidotais mērķis nosaka teksta saturu un valodas līdzekļu izveidi, lai panāktu sev vēlamo. Saziņai ir konkrēts mērķis, kā būtiskākos var minēt informēt, pārdot, pārliecināt, ietekmēt viedokli, mudināt rīkoties u. c. Lai to varētu noteikt, jālasa teksts un jānosaka teksta galvenā doma, tad arī var izsecināt saziņas mērķi. Protams, mērķi saziņā palīdz panākt arī neverbālie līdzekļi.
Apvidvārdi — vārdi, kuri nepieder pie literārās valodas leksikas un ienākuši no kādas izlokšņu grupas, kas raksturīga noteiktam apvidum.