Katram vārdam valodā ir sava nozīme, ko tas izsaka. Tā ir leksiskā nozīme, kas nosauc reālijas atspoguļojumu apziņā. To parasti izsaka vārda sakne vai celms, tāpēc gramatisko formu maiņa neietekmē vārda leksisko nozīmi.
Leksiskā nozīme rodas, kad vienas valodas lietotāju vidū tiek veidota saikne starp vārdu un tā apzīmēto reāliju. Nozīme parasti tiek saistīta ar kādu būtisku pazīmi, ko izsaka reālija. Piemēram, vārdam daba pamatā ir indoeiropiešu vārds dhabh, kas nozīmē derīgs, derīgi gadīties. Savukārt vārdam gulbis pamatā ir indoeiropiešu vārds ghel, kas nozīmē kliegt, saukt (sevišķi par putnu balsīm).
Vienam vārdam var būt vairākas leksiskās nozīmes, piemēram, zaļš lakats, zaļš ābols, zaļš puika. Vienu un to pašu jēdzienu var izteikt ar vairākiem vārdiem, piemēram, iet, tecēt, tipināt, čāpot utt.
Dažkārt vārda vienskaitļa un daudzskaitļa formām var būt atšķirīgas nozīmes, piemēram:
Atsauce: